Uz galda piecas sveces zelta krāsā – katram gadu desmitam pa vienai.
Uz galda piecas sveces zelta krāsā – katram gadu desmitam pa vienai. Arī rozēm un gerberām Elzas un Artūra Ločmeļu rokās ir saules un zelta tonis. Tas spoži zaigo tad, ja kopā vadīti 50 mūža gadi.
Pirms pusgadsimta 6.decembris tāpat bija auksta un skaidra ziemas diena – divu cilvēku mīlestības pilna, bet pie Raiņa ielas 10.nama durvīm pieklauvēja tuvinieki, draugi un paziņas, lai Elzai un Artūram vēlētu daudz baltu dieniņu, sperot pirmos soļus uz kopējās dzīves takas.
“Mūsu dzīvē ir bijušas gan klintis, gan zemūdens akmeņi, bet bez tiem laikam neviens neiztiek,” saka Elza, kas visu mūžu pacietīgi cēlusi māju, lai visiem viņas mīļajiem cilvēkiem būtu, kur pārnākt.
“Domāju, ka mammas atbildība un abu vecāku darba mīlestība ir tā, kas saistījusi kopā 50 gadus,” atzīst meita Līga Saveļjeva, kas strādā Gulbenes mākslas skolā.
Draudzību pārbauda
Ja gadi sēdētu milzīgas liepas galotnē, tad vējš tos kārtotu desmitu gredzenos, iešūpojot mūžu. Ir labi, ja tie pieder diviem cilvēkiem. “Gadu draudzējāmies. Artūrs dzīvoja man kaimiņos. Dažus mēnešus pirms kāzām viņš pārnāca dzīvot pie manis. Nolēmām, ka viss jānokārto oficiāli, un gājām pieteikties dzimtsarakstu nodaļā, par kāzu dienu izvēloties 4.decembri. Nezinu, kā tas gadījās, bet dokumentos tika ierakstīts sestais datums. To nelabojām. Arī liecinieku mums nebija,” stāsta Elza, Artūram piekrītoši mājot ar galvu.
Abi jūtas bagāti
Artūrs un Elza uzskata, ka ir bagāti, to nemērojot naudas maka biezumā, bet bērnu un mazbērnu pulciņā. “Mums ir trīs bērni, četri mazbērni un viens mazmazdēls,” lepojas vecāki, vārdos neatklājot, cik viņiem tie ir mīļi un vienmēr gaidīti, jo mātes un tēva sirds ir kā kamols, kur pavedienu veido mīlestība. Paņem rokās un šķetini to. Pietiek visiem. “Bērnus audzinājām mīlot un neaizmirstot, ka arī stingrībai jābūt. Ja darbs bija veicams, tad nekādu atrunu,” atceras Elza un priecājas, ka arī mazbērnos mājo darba tikums.
Pelna naudu mājai
“Savulaik dzīvoju nelielā mājiņā, kas vairāk līdzinājās sērkociņu kastītei un bija pirmā Raiņa ielā, tāpēc sapņoju par lielāku māju, kur man būtu sava istaba. Biju gatava veikt jebkuru darbu, lai nopelnītu naudu tās celtniecībai. Strādāju kādreizējā sadzīves pakalpojumu kombināta veļas mazgātavā un no algas liku rubli pie rubļa. Ja tie būtu šodienas lati, tad sapnim nebūtu lemts piepildīties. Tolaik naudai bija cita vērtība,” Elza stāsta un uzlūko vīra rokas, ar kuru spēku un prasmi uzcelta māja. “Vai tev ir ērti un labi?” viņa klusi pavaicā, jo kopš pavasara ir Artūra aprūpētāja. Pēc smaga gūžas kaula lūzuma un operācijas viņa dienas aizrit guļvietā istabiņā, kas vistuvāk virtuvei, kur allaž rosās Elziņa.
Stipra rakstura cilvēks
Ģimenē ir vajadzīgs līdzsvars, tāpēc ir tā, ka viens ir stiprāka, otrs – vājāka rakstura cilvēks. Elziņa, ko mazbērni viņas strādīguma dēļ mīļi nosaukuši par rūķīti Kikī, pieder pirmajiem. Vasarā viņa uzliek galvā sarkanu cepuri un pazūd dārza zaļumā. Dzīvē viņai vajadzējis būt stiprai.
“Ne vienmēr visu iespējams pārdzīvot un izturēt, bet tad, kad mamma par kaut ko žēlojās, tad zinājām, ka tam ir nopietns iemesls. Viņa mazāk domā par sevi un veselību, bet gādā par citiem,” bilst Līga un atceras, ka bijuši gadījumi, kad mamma daudzreiz nesamierinājās, bet cīnījās.
Ar amatnieka tikumu
Visi, kas pazīst Artūru, par viņu saka: “Amatnieks ar zelta rokām, kas prot visu.” Ja mēģinātu sarindot šīs prasmes, tad veidotos garš to uzskaitījums. Artūrs savulaik ne tikai mājas būvējis. Viņš gatavojis skapjus, gultas, galdus, krēslus, labojis apavus un citu. “Pēc rakstura tētis ir maigāks un vieglāk ietekmējams. Viņš nekad nav atteicies palīdzēt arī svešiem cilvēkiem,” raksturo Līga un visu vārdā pateicas dakterei Jūlijai Landsmanei, Dacei Priedītei, Pēterim Skrastiņam, Egīlam Luguzim Gulbenē un Pēterim Kučikam Alūksnē par tēva ārstēšanu.
Izdzīvo ik dienu
Elza un Artūrs par kopā nodzīvotajiem gadiem daudz nerunā. Šodien viņi izdzīvo katru dienu un stundu, domājot par praktiskām lietām – par dārzu, kas gaida pavasari, par bērnu apciemojumu, par azaida reizēm un pašsajūtu. Tās ir rimtas un miera pilnas sarunas, ko pārtraukt spēj Elziņas spējā sarosīšanās, ka jārauga pēc velosipēda un jābrauc uz kādu no veikaliem iepirkties. “Līga, arī dēls Jānis, kurš dzīvo pie mums, jau prasa, kas vajadzīgs, bet ko otrs zina par manu saimniecību un naudas maku. Labāk es pati,” viņa sparīgi saka un pabēdā, ka Artūram ikdienā tik vajadzīgās zāles maksā dārgi, bet jaunā kārtība vairs neļauj ieiet aptiekā un nopirkt. Recepte vajadzīga. Arī abu bērnībai atvēlēta atmiņu tiesa, kad līdzīgi mākoņiem debesīs garām aizslīd bērnība un skolas laiks, kur Elziņa ir vecāku un brāļu mīlēta vienīgā meita un māsa, bet Artūrs – viens no diviem brāļiem piecu māsu pulciņā.
Gaida gadumiju
Nav lielāka gaidīšanas prieka kā tas, kad durvis ver mīļi cilvēki, tāpēc ar nepacietību Elza un Artūrs gaida Vecgada vakaru, kad māja būs smieklu un sarunu pilna, jo ciemos no Lielvārdes atbrauks meita Sarmīte ar bērniem, mazmeita Santa ar ģimeni no Rīgas, protams, kopā ar visiem būs arī meitas Līgas ģimene un dēls Jānis, kas tēva vietā uzņēmies rūpes par māju.
Visi būs atkal kopā, lai ne tikai sagaidītu jaunu gadu, bet justos labi zelta atblāzmā, vēlot viens otram laimi, saticību un veselību – trīs lietas, kas nemaksā naudu, bet mums visiem ir tik vajadzīgas.
Fakti
n Elza Ērika Ločmele dzimusi 1928.gada 4.decembrī.
Artūrs Ločmelis dzimis 1929.gada 28.septembrī.
Meita Sarmīte dzīvo Lielvārdē un ir māte Aivai, kas mācās 11.klasē, un Mārtiņam, kas strādā apsardzē.
Meita Līga dzīvo Gulbenē un ir māte Santai, kas studē maģistratūrā Latvijas Universitātē, un vecmāmiņa trīs gadus vecajam mazdēlam, kā arī māte dēlam Andrejam, kas mācās Gulbenes vakara maiņu vidusskolas 11.klasē.
Dēls Jānis dzīvo kopā ar vecākiem.
