Aiz vairāk nekā simts gadu vecās mājas sienām ar ziemeļvēju cīnījās koki. Kurš izturēs, kurš uzvarēs? Šķita, zeme griežas kopā ar debesīm.
Aiz vairāk nekā simts gadu vecās mājas sienām ar ziemeļvēju cīnījās koki. Kurš izturēs, kurš uzvarēs? Šķita, zeme griežas kopā ar debesīm. Līdzīgi kokiem par palikšanu šajā pasaulē vienā mājas istabā cīnījās jauna sieviete un bērns – meitenīte. Radības bija ilgas un mokošas.
“Kas grūtībās dzimst, tam būs grūts mūžs,” klusi nopūzdamās, bilda kāda sieviete, kad viss bija beidzies. Sāpju izmocītā jaunā māte un jaundzimusī klusi gulēja. Neviena no viņām nevarēja iedomāties, cik rūgta patiesība slēpās it kā nejauši izrunātajos vārdos.
Pēc kara bija pagājuši tikai četri gadi. Apkārtējo māju ļaudis dzīvoja bailēs par gaidāmo izvešanu, dažbrīd pat nenoticot, ka tā varētu skart arī viņus. Satraukums valdīja arī “Zilkalnu” mājās. Saimnieki klusāk lika soļus, dienas darbos iedami, un vairāk nekā citkārt bažīgi raudzījās uz piebraucamā ceļa pusi, vai tā galā neparādīsies vīri ar šautenēm plecos. Neparādījās, tikai mazās Lienītes māmuļai tika noteikts katorgas darbs tuvējā lopu fermā, bet tēvam pavēlēja strādāt citviet. Īsi bija ģimenes atkalredzēšanās brīži, par visu valdīja padomijas pavēles un darbs, kas dažbrīd lika sajaukties rītam ar vakaru. Ar asarām acīs māte noraudzījās mazajā meitēnā, kas, sarāvies kamoliņā kā mazs kaķēns, tvēra sapņus lopiem atliktajā salmu kaudzē kūts stūrī.
“Tā es izaugu, kopā ar dabu un gadalaikiem, kas nomainīja cits citu. Kad kaimiņmājās paaugās zēns, kurš bija dažus gadus par mani jaunāks, abi mēdzām doties plašajā pasaulē, jo šķita, ka tur mīt visi zemes brīnumi. Visa pasaule – tuvējā pļava vien. Tēvs bija prasībās stingrs, viņš mani iemācīja turēt godā senču piemiņu un dzimtās mājas svētumu, laikam tāpēc visu mūžu neesmu spējusi pamest “Zilkalnus”. Šī vieta vienmēr izrādījusies stiprāka par mani. Veco māju, simtgadīgos kokus un neskaitāmu soļu iemītās takas man spēs atņemt tikai aiziešana no dzīves. Katrs krūms, katrs zieds te ir manu roku noglāstīts un kopts,” Liene ilgi vēro aiz loga paverošos ainavu.
Tā ir visa viņas šodienas bagātība, pildīta ar atmiņām par tēvu un māti, par sapņiem apvīto jaunību, arī par skaisto un cēlo mīlestību, kādu gaida ikviena jauna meitene. Tā atnāca, bet ne tāda, par kādu bija sapņojusi Liene.
Apprecoties iekļuvu viesulī
“Nezinu, vai patiesi mīlestība ir akla vai akla biju es pati, pēc trīs mēnešu pazīšanās kļūdama par sievu jaunam, izskatīgam puisim. Laikam tas bija likteņa nolikts. Zināju, ka viņam patīk arī citas meitenes, tomēr ticēju, ka kopā ar mani viņš par tām aizmirsīs. Kalu plānus par mūsu kopīgo nākotni, nevarot pat iedomāties, kas mani tajā sagaida. Laulībā piedzima divi dēli un meita. Tolaik vēl bija dzīva mana māte, kas daudz palīdzēja. Bezgala labsirdīga sieviete, lai mūžīgs miers viņas apgarotajai dvēselei! Vīrs arvien ilgāk saka ielūkoties alkohola glāzē, arvien plašāka kļuva arī viņa sirds, diemžēl ne mīlestībā pret mani, bet gan pret citām sievietēm. Spēku visu izturēt man deva bērni.”
Liene nevienu nevaino savā neizdevušajā laulībā. Viņa tikai atkal un atkal mēģina atcerēties kaut dažus labus un patīkamus brīžus tajā. Tādu nav. Atmiņas kā uzmācīgas bites riņķo ap istabas stūrī sasēdušajiem, baiļu pārņemtajiem bērniem, gaidot brīdi, kad atvērsies durvis un istabā nograndēs piedzērušā tēva balss, ap to ziemas vakaru, kad, apņēmusies neatvērt namdurvis, Liene tomēr nespēja nosargāt logus. Plīstot šķindēja stikli, ļaujot istabā ielauzties ziemas aukstumam, kas saldēja ne tikai telpu, arī Lienes sirdi.
“Apprecējos kā vēju ķerdama, bet patiesībā iekļuvu viesulī. Tagad es visu darītu citādāk, lai gan, iespējams, atkal uzvaru pār apņēmību aiziet svinētu mana neizlēmība, pacietība un gļēvums. Tā dēļ nespēju uzrakstīt iesniegumu laulības šķiršanai, lai gan vajadzēja. Ja to būtu darījusi, viss pagasts brīnītos, neviens jau nezināja, kas notiek “Zilkalnos”. Tā bija tikai mana dzīve, ko neizliku visu apskatei.”
No visa nespēju atgūties
Dēli un meita izauga, ieguva izglītību. Liene kā ikviena mīloša māte atkal ļāvās sapņiem, tikai šoreiz tie saistījās ar bērnu dzīvēm, ar brīžiem un dienām, kad viņi visi būs kopā, kā palīdzēs cits citam grūtā brīdī, kā kopīgi priecāsies, jo citas bagātības jau nebija…
“Esiet stipra! Jūsu meita ir gājusi bojā autoavārijā Vācijā!” “Zilkalnus” kā zibens šautra sasniedza ziņa. Tajā brīdī pār Lieni satumsa debesis. “Par kādiem grēkiem, Dievs, tu mani sodi, likdams ciest?!” kliedza izmisusī sievietes sirds. Pēc mēneša no Vācijas Liepājas ostā pienāca kuģis. Liene stāvēja blakām cinka zārkam, lai vestu savu meitu uz mājām. Abi dēli nu bija viņas balsts.
“Gadu pēc meitas bērēm nekur neradu mieru. Man vajadzēja aizbraukt uz Vāciju, sameklēt šauro ceļu un klusumā brīdi pastāvēt pie koka, kur izdzisa meitas dzīvība. Vēl šodien kārbiņā glabāju smiltis no liktenīgās vietas. Atceros viņu jaunu, dzīvespriecīgu, gudru un skaistu. Liekas, viņa tepat vien ir, tikai uz laiku aizbraukusi. Pateicoties dēliem, izturēju, lai gan ar to dienu sākās mans ceļš uz slimnīcām un operāciju zālēm. Tagad jau vairākus gadus esmu invalīde. Esmu pārslimojusi insultu, no jauna mācījusies staigāt, pārcietusi trīs smagas operācijas, Kas vēl mani sagaida?”
Nauda cilvēku padara par vergu
Dienas “Zilkalnos” līdzinās cita citai. Katru Liene šodien novērtē kā lielu dārgumu, jo tad viņai pieder saullēkti un saulrieti, pieder pavasara elpa, pieder dzīve. Vienalga, kāda tā bijusi līdz šim.
“Es daudz domāju par nodzīvoto laiku, par cilvēkiem, kas man apkārt, par to, ko esmu darījusi pareizi, ko – nepareizi, ko pratusi piedot, ko – aizmirst, ko esmu spējusi iemācīt saviem dēliem, ko – palaidusi vējā. Gribu būt godīga, sakot, ka savās izjūtās esmu vientuļa, viena ar savām sāpēm un ciešanām. Kā kāršu namiņš ir sabrukušas manas cerības, ka visi kopā kopsim savu senču zemi. Dzīvoju ar pārliecību, ka sev tuvajiem cilvēkiem var uzticēties līdz galam, bet piedzīvoju vilšanos. Neesmu vienīgā māte pasaulē, kas neko nežēlo saviem bērniem. Īpašumu atvēlēju vienam dēlam, kurš zvērēja godam strādāt un attaisnot uzticību, bet notika pretējais. Solījumi pagaisa. To vietā tika pieteikts nesaudzīgs karš mežam kā naudas ieguves avotam, bija alkohols, atkarība no spēļu automātiem, narkotikas, sasistas automašīnas, aizmirstas vecāku mājas, jo tajās mītu es – neciešama māte, kurai nav tiesību traucēt sava dēla dzīvi, izsakot lūgumus pēc palīdzības. Mana vienīgā cerība, pie kuras turos kā slīcēja pie salmiņa, ir mans otrs dēls, kurš arī nav bez vainas vainīgais. Mēģinu ticēt, ka vienreiz beigsies manas ciešanas, ka liktenis nesūtīs jaunus pārbaudījumus, lai gan maija otrajā nedēļā man atkal vajadzēs cīnīties par palikšanu dzīvajiem piederošajā pasaulē.”
Cilvēka iekšēja izmisuma piepildīts klusums ielīst istabās.
Cenšos novērst sliktas domas
Liene uzvelk jaku un lēniem soļiem dodas pagalmā. Tur viņa sarūpēs grābekli un sakops pašas izveidoto puķu dobi. Varbūt vismaz tā uz brīdi izdosies atvairīt sliktas domas.
“Viss ir sabrucis, bet man vairs nav spēka celt visu no jauna, labāk sakopt sētsvidu, lai varētu ar godu aiziet no šīs pasaules. Ziņa par to, ka man ir ļaundabīgais audzējs, bija vairāk nekā drausmīga. Kā apdullusi sitos ar galvu sienā, apzinoties, ka tas ir kā uz nenoteiktu laiku parakstīts nāves spriedums. Uz katru operāciju gāju, cerot, ka tā palīdzēs…”
Lienei vairāk nav spēka. Viņa atspiež muguru pie ozola, ko savulaik no mazas ozolzīles izaudzējusi viņas vecmāmiņa.
“Kaut man būtu ozola spēks un sīkstums! Kaut es spētu, kā varenā koka lapotne spēj pasargāt pagalmu no vējiem, pasargāt vismaz viena dēla dzīvi! Kaut Dievs man dotu vēl kādu gadu dzīves, lai neļautu “Zilkalniem” izzust pavisam. Ja būtu manos spēkos, gribētu tikai uz brīdi atgriezties studiju gados, kas bija vienīgais gaišais manas dzīves periods.”
Aiz kokiem lēnām riet saule. Laukā kļūst vēss. Liene nodrebinās un ciešāk savelk jakas stūrus. Viņai atkal vajadzēs ar visu tikt galā vienai, kā visu mūžu. Liene izlūdzas spēku pavasarim, jo tas ir viņas mīļākais gadalaiks – jaunu cerību laiks. Viņa izlūdzas spēku izturēt jau ceturto operāciju, kas būs pēc dažām dienām. Izlūdzas un tic, ka dzimto māju spēks palīdzēs izdzīvot.
* * *
Dzīvesstāsts ir patiess. Mainīts tikai sievietes vārds un mājas nosaukums.
