Netālu no Gulbenes, ceļa malā, kas ved uz Lejasciemu, atrodas Beļavas pagasta “Jaunaudzes”, kur 56 gadus dzīvo un saimnieko Jānis Tomsons ar dzīvesbiedri Dzidru.
Netālu no Gulbenes, ceļa malā, kas ved uz Lejasciemu, atrodas Beļavas pagasta “Jaunaudzes”, kur 56 gadus dzīvo un saimnieko Jānis Tomsons ar dzīvesbiedri Dzidru.
No ziemeļu vējiem ēku pasargā meža ieloks, no meža zvēriem – saimnieka rokām darināts žogs. Arī ikdienā pagalmā valda laukiem raksturīgs klusums, ko ik pa laikam pārtrauc gaiļa dziesma, suņa ieriešanās vai garām braucošas automašīnas motora dūkoņa. Jāni sastopu pie saimniecības ēkas cītīgi kapinām pilsētas veikalā iegādātu izkapti. Izrādās, tās esot sākuši ražot ar pārāk biezu asmeni, ne tādas kā viņa jaunībā.
Pļaušanai nevajag spēka
“Nav daudz cilvēku, kas prot izkapināt izkapti, lai tās zobu padarītu plānu un asu. Man patīk, ka visi amata rīki ir asi. Kāda nozīme cirvim, ja tas lec nost no koka,” Jānis lepojas un skaidro, ka esot patenta īpašnieks, jo izprātojis, kā nostiprināt astoņu dūru izkapts kāta rokturus, lai tie neizkustētos. “Kaimiņi manu prasmi novērtējuši, tāpēc, kad izkaptij gadās kāda ķibele, ir klāt.” Mūžā Jānis esot darinājis simtiem izkapšu, koka grābekļu un koka karošu, bet pļaut un iesiet pirmo izkapti, izgrebt karoti Jānis iemācījies, būdams Galgauskas pamatskolas skolnieks. “Ja kāds man atnes iesiet vai salabot izkapti, iesaku, lai vispirms iemācās pļaut, jo par to var spriest pēc izkapts asmens. Pļaušanai nevajag spēka. Izkapts pa zāli ir jāslidina,” viņš saka. Atceroties skolas gadus, Jānis ar labu vārdu piemin toreizējo darbmācības skolotāju, kas puikām ierādījis, kā darināmas slēpes un nūjas, kas pašiem labi noderējušas, dažādus skapjus, plauktus un citas noderīgas lietas. Lai iegūtu vēl plašākas zināšanas, Jānis, beidzot pamatskolu, turpinājis mācīties Gulbenes arodskolā, tomēr neizdevies to pabeigt. “Bija atlicis pēdējais kurss, kad vācieši sāka bombardēt Gulbeni. Uzlidojumā cieta arī skola. Pēc tam vācieši gribēja mani paņemt darba dienestā, bet Madonā man izdevās izbēgt. Tomēr no frontes netiku pasargāts. Krievi iesauca cīnītāju rindās. Pirms tam šauteni rokās nebiju turējis. Mājās atgriezos 1945.gada decembrī, pēc gada iestājos darbā mežrūpniecības saimniecībā,” viņš atceras.
Kremļa pavēle bijusi likums
Gaidot, kamēr mežrūpniecības saimniecība saņems kara trofeju automašīnas, Jānis norīkots par koku šķirotāju Blomes mežniecībā, apprecējies, kādu laiku abi ar sievu dzīvojuši pie viņas vecākiem “Silmalu” mājās, kas arī šodien atrodas ceļa pretējā pusē, bet tad tur ierīkots meža izstrādāšanas kantoris. Jaunajai ģimenei vajadzējis mājokli meklēt citur. Toreizējais mežzinis ieteicis uzrakstīt vēstuli biedram Staļinam, lai palīdz bijušajam frontiniekam. Mežzinis uzrakstījis vēstuli, Jānis to pārrakstījis. Atbilde ar norādi – nekavējoties nodrošināt ar dzīvokli – un Staļina paraksta spiedogu no Kremļa saņemta pēc pusotra mēneša. Rajona izpildkomitejas vīriem šāda jaunā vīrieša rīcība nepatikusi, bet augstās amatpersonas rīkojumu vajadzējis pildīt.
“Man vaicāja, kur gribam dzīvot, jauns biju – apjuku. Ar šodienas prātu teiktu, lai tepat meža malā uzbūvē nelielu māju, bet es piekritu piedāvājumam, ka dzīvokli ierīkos kādreizējā čiekuru kaltē. Atslēgas saņēmu mēneša laikā. Par “Jaunaudzēm” nosaucu tāpēc, ka mežu izcērt, bet tā vietā vienmēr aug jauns. Tāpat ir ar cilvēka dzīvi,” prāto Jānis. Sākoties mežsaimniecības reorganizācijai, bijis piedāvājums atkal pārcelties uz “Silmalām”, bet Jānis un Dzidra no tā atteikušies. Savulaik esot uzbūvēta māja arī Gulbenē, Lazdu ielā, kur šodien mitinās jaunākās meitas ģimene.
“Diemžēl nevarējām pierast pie pilsētas dzīves. Tur nav ko darīt. Trīs gadus izturējām un atgriezāmies “Jaunaudzēs”.” Jānim taisnība, cilvēkam nav viegli atteikties no pasaules, kam 60 gadus pieder mīlestība, kur izaugušas divas meitas, kur ciemos ierodas trīs mazmeitas un divas mazmazmeitas.
Mežs uzaudzis acu priekšā
Visbagātākais Jānis jūtas tad, kad dodas pastaigā pa tuvējiem mežiem, kur koki izauguši viņa acu priekšā. Sirmais vīrs atceras, kā pensijas ballē apsveicēji pie atvadu ugunskura pulcējušies viņa stādītajā mežā. Bijušais mežsargs mēģinājis skaitīt apsētās un apstādītās meža platības. Pavisam maz pietrūcis līdz 1000 hektāriem. Jokojot viņš bilst, ka mežā esot ārkārtīgi daudz pieminekļu.
“Šodien meža apsaimniekotājiem katram savas domas. Manā darba laikā tā nebija, jo darījām visu, lai koki izaugtu smuidri. Tagad tiem ļauj līdzināties zarainai ābelei, jo galvenais ir koksnes masa. Kļūst skumji, kad eju pa meža takām, kas iemītas 50 gados, redzot, cik mazus kokus tagad izzāģē,” Jānis nesteidzīgi saka.
Tuvējā apkārtnē neesot tāda meža, kur viņš nezinātu katru stūrīti. “Viss nav izstāstāms, bet pirmajos darba gados mežsarga arods bija ārkārtīgi bīstams. Mežā slēpās dažādi ļaudis. Šodien viņus saucam par nacionālajiem partizāniem, toreiz – par mežabrāļiem. Neskaitāmas reizes viņu meklētāji aplenca arī mūsu māju. Atceros, vecākā meita vēl bija maza, kad ieradās čekisti, apbruņojušies ar automātiem, un pavēlēja vest uz slēpņiem. Atrados neapskaužamā situācijā, jo zināju, ja bēgšu, tad pirmā lode trāpīs man. Sieva palika mājās raudādama. Nevienu uzrādījis netiku, arī pamanījis – tikai iztālēm. Apgaitā, kas bija 1000 hektāri, darba vienmēr pietika,” stāsta Jānis.
Simtiem kilometru mēroti kājām, jo tolaik nebijis nekāda braucamā. Uz politmācībām tuvējā mežniecībā, kas atradusies “Ratenieku” mājās, lai noklausītos Leņina darbu īso kursu, viņš divas reizes nedēļā pa mežu gājis deviņus kilometrus. Tikai vēlāk nopircis pirmo motociklu.
Mūžā nošāvis divus vilkus
Jānis neuzskata sevi par mednieku. Daudzkārt, uz masta stāvēdams, viņš ļāvis dzīvniekam pienākt tuvu, bet neizšāvis. Pārāk skaists izskatījies. Pa šāvienam gadījušies divi vilki un lūsis. “Jaunaudžu” saimnieks piktojas, ka šodien savairojušies dzīvnieki, kas dabai nodara kaitējumu, piemēram, bebri. Kādu laiku bijis arī pārlieku daudz jenotu. Smejot viņš atceras, ka pat mežsargam gadījies pazīstamā mežā apmaldīties. “Bija ziemas laiks, tāds mīksts, jaunaudzē apgāju vienu apli, tad otru, trešo, noskaitos un nolēmu – iešu vienā virzienā. Veiksmīgi iznācu no meža. Neprotu izskaidrot, bet man laikam piemīt spēja orientēties mežā.”” Jānis labprāt būtu turpinājis strādāt par mežsargu, bet 1997.gada pavasarī viņam un vēl septiņiem pensijas vecuma mežsargiem izteikts lūgums doties atpūtā, atbrīvojot vietu jaunajiem. Pirmajos mēnešos bijis grūti pierast, ka mežs tepat – aiz mazā pagalma, bet to pārrauga citi. Arī šodien, pa meža takām ejot raudzīt ogas un sēnes, sirdī iezogoties skumjas un acīs riešoties asaras, tik daudz atmiņu te palicis, tik daudz darba.
Bijušā mežsarga dzīvē gadījies ne mazums piedzīvojumu, no tiem daži varējuši beigties neveiksmīgi, jo apdraudēta viņa dzīvība. “Bija aļņu medības. Man tolaik bija tikai dienesta ierocis – vienstobrene, tāpēc, ejot uz medībām, negribēju pārējo acīs sevi blamēt un atstāju to mājās. Līdzi paņēmu tikai nūju. Izkārtoju dzinējus pa vietām, medniekus noliku uz masta, pats palikdams pēdējā flangā. Dzirdēju nobrīkšķam zarus un ieraudzīju izskrienam aļņu bulli. Dzīvnieks, sajuzdams mednieku tuvumu, metās uz manu pusi. Sāku skraidīt uz vienu un otru pusi, kliegt un vicināt kūju. Cerēju, ka tā izdosies alni novirzīt mednieku virzienā, bet viņš pieglauda ausis un, acīm mežonīgi spīdot, metās man virsū. Tik tikko paspēju atrauties sānis. Medniekiem izdevās dzīvnieku nošaut.Mežā piedzīvota arī viesuļvētra un negaiss, kad visapkārt gāzušies koki. Tikai pa mata tiesu Jānim izdevies pasargāties no krītošajiem stumbriem.
Par bezdarbību nesūdzas
Vecais vīrs nesūdzas par bezdarbību, jo vienmēr saimniecībā atrodoties kāds darbs, kas padarāms. “Ko tad mēs ar sievu darītu bez nelielas saimniecības, ir par ko rūpēties,” saka “Jaunaudžu” saimnieks un atkal ļaujas pārdomām par pārlieko mežu izciršanu, kas, viņaprāt, esot nepārdomāta rīcība. Jānis cer, ka varbūt kāds izdomāšot metodi, kā pasteidzināt koku augšanu vai radīšot ātraudzīgas koku sugas. “Man sirdij vistuvākā ir priede. Kad saulainā dienā, ejot pa mežu, jūtos noguris un atlaižos sūnās atpūsties, ir tik jauki raudzīties priežu galotnēs un klausīties, kā sačukstas skujas,” Jānis nesteidzīgi saka.
