Ar litenieti Gitu Palameiku, kas maija izskaņā svinēja 85.dzimšanas dienu, tikos laikā, kad lakstīgala, ielaidusies ķeburainas liepas zaros, ievziedu smaržas apreibināta, steidza izdziedāt skaistākās dziesmas.
Ar litenieti Gitu Palameiku, kas maija izskaņā svinēja 85.dzimšanas dienu, tikos laikā, kad lakstīgala, ielaidusies ķeburainas liepas zaros, ievziedu smaržas apreibināta, steidza izdziedāt skaistākās dziesmas, bet korinšu krūms, virknēdams baltas ziedu asaras, šūpojās pievakares vējā.
Gandrīz nesaredzama taka centās izlīkumot starp zaļas zāles seģenēm, lai nācējus vestu pie simtgadīgas mājas namdurvīm, kuru priekšā līdzīgi asins lāsei lāsmoja sarkanu tulpju dobe.
Ja skurstenis virs nama jumta kā bezskaņas vārdus laiku pa laikam neizgrūstu pa dūmu strūklai un pie brūkošas saimniecības ēkas nebūtu skaldītas malkas ielas, nevienam pat prātā neienāktu, ka “Jaunirbenieku” mājās kāds dzīvo, tāpēc zaļā klusuma piesātinātajā apkārtnē saimnieces parādīšanās līdzinās negaidītai vīzijai.
“Es Litenē esmu gandrīz visvecākā. Pirmās neatkarīgās Latvijas laiku atminos. Toreizējo Liteni ar šodienas nevar salīdzināt. Atmiņā ir palicis viss, tikai dažreiz notikumi samaisās kā vienā katlā. Tik daudz to ir bijis. Visu mūžu esmu te nodzīvojusi. Nav tāda spēka, kam ļautos, lai pārceļ mani uz dzīvi pilsētā. Gribu nomirt pati savā būdiņā,” ļaudama darba smaguma saliektajiem pirkstiem uz virtuves galda izspēlēt kustību rotaļas, saka Gita Palameika. Viņai ir svarīgi būt šā dabas stūrīša saimniecei.
Nevarējusi sameklēt krustāmo zīmi
“Piedzimu un līdz sešu gadu vecumam kopā ar vecākiem un brāli dzīvoju mājās, kas atradās vietā, kurā tagad top lepns nams Litenes pagasta priekšniekam. Mans tēvs bija karojis, tāpēc viņam piešķīra 22 hektārus zemes, lai būvētu savu māju un veidotu jaunsaimniecību. Mums nebija naudas, lai uzceltu šito būdu, kurā mitinos, tāpēc vecāki “Zemes bankā” ņēma aizdevumu. Kamēr tēvs cēla “Jaunirbeniekus”, mitinājāmies netālajā “Briežu” muižā. Vectēvs atcerējās, ka barons tur kādreiz audzējis un turējis briežus, kas ganījušies plašos aplokos. No “Jaunirbeniekiem” sāku iet Litenes skolas 1. klasē. Mācījos arī Gulbenes divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Sapņoju par augstajām Rīgas skolām, bet esmu dzimusi kara laikā, tāpēc nekur nevarēju sameklēt “krustāmo zīmi”, ko vajadzēja uzrādīt, lai dabūtu Rīgas pierakstu. Nekas cits neatlika, kā atteikties no sapņiem par lielpilsētu,” atceras Gita un neļauj balsī ieskanēties pārmetošai intonācijai, ka agrāk tikai bagātiem saimniekiem bijusi rocība bērnus izskolot. “Mēs cēlām māju. Naudas nebija. Varbūt mums būtu vieglāk tikt ar visu galā, bet rudenī un pavasarī papildus aizdevuma atlīdzināšanai jaunsaimniekiem vajadzēja maksāt renti.
Arī krievi un vācieši uz priekšu un atpakaļ staigāja, kāda tad skološanās,” viņa piemetina un pukojas uz sevi, ka gadi atņēmuši spēku, bet mājā katram stūrim vajadzīgs remonts. “Ko es viena varu iesākt? Lai jau ir tie radi, bet viņiem sava dzīve un savas rūpes,” sirmgalve nopūšas.
Klausās Litenes nometnes jundā
“Tepat netālu – aiz pļavām – atrodas latviešu virsnieku nometnes vieta. Kad nometnē spēlēja rīta un vakara jundu, stāvējām pagalmā un klausījāmies. Virsnieki rīkoja sporta svētkus. Visas apkārtējās mājas bija kā izslaucītas, jo sievas aizskrēja virsniekus skatīt. Ja jūs dzirdētu armijas vīru spēlēto “ragu” mūziku!” Gita uz brīdi aptur valodas ritējumu, it kā ieklausīdamās tālās pagātnes mūzikas skaņās.”Aiz meža, kur atradās virsnieku vasaras nometne, mums bija pļavas, uz kurām braucām zirga pajūgā. Garāmbraucot vienmēr skatījāmies uz nometnes pusi, vēlēdamies ieraudzīt iespējami vairāk. Kā tur viss bija sakopts, kādi apstādījumi izveidoti! Sāp sirds par to, kā viss beidzās. Kad virsniekus nošāva, viena otra viņu kundze dabūja govis ganīt. Kā šodien atceros, bija miglains rīts. Visi satrūkāmies no šāvienu trokšņa, nesaprotot, kas tur notiek. Tēvs, kurš bija karojis, uzreiz nojauta, ka šāvieni neko labu neliecina. Tā arī bija. Pati savām acīm redzēju, ka nošautajiem rokas bija sasietas ar dzeloņdrātīm, kas nežēlīgi griezās miesā, liekot brūcēm asiņot. Tas, kas notika ar Latvijas armijas virsniekiem, nav vārdos izstāstāms,” klusi bilst sarunas biedrene.
Dzied kopā ar Jāni Sproģi
Saimniece priecājas, ka nedzīvo pagasta centrā, lai gan tad būtu vieglāk nokļūt veikalā, pastā vai bibliotēkā un nevajadzētu lūgt palīdzību kaimiņiem. “Toties savās mājās dziedāšanā varu sacensties ar lakstīgalu. Viņa – liepā, es – krēslā pie plīts. Tiklīdz apsveikumu koncertā izdzirdu kādu senu dziesmu, rauju vaļā pēc sirds patikas, īpaši, kad dzied Jānis Sproģis. Kas mani te dzird, lai gan, ja dzirdētu, domātu, ka man prāts aptumšojies. No tā baidos visvairāk. Negribu vienā dienā pamosties un nekā nesaprast,” prāto “Jaunirbenieku” saimniece. “Man ir radinieks Andris Maks. Viņam uzdevu ieskaņot Sproģīša dziedāto dziesmu par Tēvuzemi. Kad nomiršu, lai ieliek kaseti ar šo dziesmu mašīnā un palaiž visā skaļumā tā, lai kapličai sienas trīc. Ja nav “ragu” orķestra, arī nekādu vijoli nevajag. Citādi celšos no zārka augšā,” Gitai tīk pamēļot. 18 gadu vecumā viņa sākusi dziedāt korī, ko tolaik vadījis Boriss Cepurītis.
“Atceros, kā braucām uz kopmēģinājumiem un Dziesmu svētkiem Stāmerienā, Beļavā, Alūksnē. Kad dziedātāji pulcējās Litenē, Sergejs Duks no Rīgas ieradās kopkori diriģēt. Piedalījāmies Dziesmu svētkos Daugavpilī, kur vairāk par dziedāšanu gribējām aplūkot pilsētu. Kamēr mēs pa Daugavpili, krievi pierobežā gatavojās ienākšanai Latvijā. Bijām nobijušies, kā tiksim mājās, bet atkūlāmies laimīgi. Manā jaunībā nebaidījās iestudēt lugas vairākos cēlienos, nevis kā šodien – viencēliena lugu izšauj kā vienu šāvienu. Toreizējā aizsargu namā, kur tagad ir Litenes kultūras nams, vietējie aktieri kopā ar režisoru, kas brauca no Rīgas, iestudēja lugu “Trejmeitiņas”,” Gita ir aizrautīga stāstītāja.
Vēlas apmeklēt diskotēku
Šovasar Gita nolēmusi pierunāt tuvējo māju kaimiņieni viņu pavadīt uz Litenes estrādi Pededzes līcī, lai iztālēm vērotu, kā darās tais izslavinātajās ballēs, ko sauc par diskotēkām. “Es jau nevienam nedomāju traucēt vai aizrādīt. Apsēdīšos krūmmalītē un skatīšos. Pati jaunībā biju liela dejotāja, tāpēc būs interesanti. Tagad jaunajiem dīvaina mode – īsi svārki, pliks vēders, bet kājās – čabluki. Tos saucot par botām. Pastniece no bibliotēkas atnes žurnālus un avīzes, tur arī visvisādas modes. Paldies Dievam, ka manā jaunībā tās nebija tik trakas. Arī tā nebija, ka meitene aiziet uz balli un vēl pusnaktī nav mājās. Stāsta, ka tās balles tagad tikai ap pusnakti tā pa īstam sākoties,” saimniece prāto un atkal aizrunājas par tiem laikiem, kad zaļumballēs spēlējis pūtēju orķestris. “15 radzinieki rāva vaļā valšus un polkas tā, ka apkārtējās birztalas trīcēja un aizsargu namam jumts “cēlās” uz augšu. Puišiem mugurā – glauni uzvalki. Meitām – žoržeta kleitas līdz puskājai, kurpes uz papēža. Kleitai apjozta melna samta jostiņa ar spožu sprādzi, bet veikalā varēja iegādāties dažādus mākslīgo ziedu pušķīšus. Mirku vienās asarās, jo tad, kad vecāki atļāva iet uz balli, nebija jaunas kleitas,” viņa ļaujas iztēlei. Gita nevar saprast, kāpēc agrāk katrā mājā kāds no ģimenes prata spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet šodien pat ar mūzikas skolas izglītību nekā nevar nospēlēt. “Tiklīdz nošu priekšā nav, meldija – no galvas laukā. Tāda klimperēšana vien,” viņa reizē ir kritiska un lepna, jo pati savulaik tortes un maizi cepusi, par godu saimnieci gājusi.
No arkla līdz aptiekai
“Abi ar brāli Verneru, kas jau kapu kalniņā, pēc skološanās ar zirgiem zemi apstrādājām. Pēc kara vienu gadu nostrādāju par saimnieci Litenes skolā. Brāli iesauca leģionā, tāpēc arī es skolā nebiju vēlama. Lai gan skolotājs Reinis Liepiņš lūdza, lai turpinu strādāt, iestājos kolhozā, kur ar dakšām rokās aizvadīju 13 gadus. Kad pietrūka spēka, 13 gadus nostrādāju Litenes aptiekā par sanitāri. Laikam tāpēc esmu tik gudra, kādas zāles jāieņem, kad sāk sāpēt kājas. Tagad aptieķniekiem viegli – šprices un tabletes, bet agrāk vienu zāļu izgatavošanai bija nepieciešamas septiņas sastāvdaļas,” sirmgalve stāsta par to, kā bija un neļauj vaļu sūdzēties par slikto. Viņas mēneša iztika ir pensija. “Ja tā ir, tad badā nomirt nevar. Lai jau valdība pensionārus neierauga, viņi par spīti dzīvo līdz 90 gadiem. Agrāk tāds vecums bija retums. Pati tam esmu labs piemērs. Tas nekas, ka zemi nespēju apstrādāt. To taču var iznomāt. Man pietiek ar mazu dārziņu. Arī malku nav spēka sarūpēt, tāpēc pagasts un kaimiņi palīdz. Ir divi palīgi, kas par mani tur bēdu, bet tiklīdz kāda glāzīte tiek vairāk par mēru, visi darbi aizmirstas. Ko var darīt, ja dzīvi esmu viena vadījusi. Ne man vīra, ne bērnu. Ja nebūtu sācies karš, varbūt viss izvērstos citādāk. Pirms 20 gadiem arī varēju kādu dzērāju dabūt, bet kam man tāds čaplaks vajadzīgs,” Gitai par ģimenes dzīvi gatavs spriedums. “Neskaužu, ja kādam veicies labāk nekā man. Katram savs ceļš dzīvē ejams,” viņa piebilst un sarosās, jo klāt ziņu laiks, bet valsts politika – interesantāka par vienu otru no pagasta bibliotēkas nestu romānu.
***
Saimniece nesteidzīgā solī nāk pavadīt ciemiņu, uz brīdi liekot pavērst skatienu augšup, kur gobā vietu ligzdai nolūkojusi žagata, ar rokas vēzienu norāda uz kūti un šķūni, no kuru godības tik vien kā satrupējuši baļķi, atskatījusies – parājas ar kaķi, kas seko pa pēdām, tad, – ceļamaizē līdzi dodama laba vēlējumu, kautrīgi piebilst: “Vienatnē pati ar sevi sarunājos, tāpēc priecājos par katru cilvēku, kas ienāk “Jaunirbenieku” pagalmā.” Vārdi līdz ar teicēju izzūd zaļajā plašumā kā vīzija, kā sapnis.
