Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, 4.maijā, Stāmerienas pagasta iedzīvotājs Oskars Peizums par uzticību Latvijas neatkarībai un ilggadējo ieguldījumu tās labā tiks apbalvots ar Gulbenes rajona padomes Atzinības rakstu.
Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, 4.maijā, Stāmerienas pagasta iedzīvotājs Oskars Peizums par uzticību Latvijas neatkarībai un ilggadējo ieguldījumu tās labā tiks apbalvots ar Gulbenes rajona padomes Atzinības rakstu.
92 gadus vecais vīrs 50 gadus ir bijis uzticīgs šim pagastam un nekad nebaidījies sacīt to, ko domā. Ne visiem tas paticis, tomēr viņš nekad nav ļāvies lišķībai. Oskara vārdi līdzinājušies bites dzēlienam – tieši un trāpīgi.
“Neslēpju, ka esmu Ulmaņlaika piekritējs, tomēr par šodienas neatkarīgo Latvijas valsti īpaši nejūsmoju, jo daudzas lietas ir pārprastas. Ar jaunības gadu paziņām, kas tagad dzīvo Mičiganā, Austrālijā, Anglijā un citur ārzemēs, vēstulēs bieži pārspriežam notiekošo,” Oskars saka un pierāda, kāpēc dažkārt ir gatavs oponēt Latvijas Valsts prezidentes rīcībai un izteikumiem. “Visa dzīve man ir bijusi raiba un bagāta ar dažādiem pārbaudījumiem. Tagad, nodzīvojot tik garu mūžu, varu būt lepns, ka esmu spējis tos izturēt,” sirmā vīra balsī jaušams lepnums.
Nelaimē rod laimi
“Pie krieviem es iemācījos kauties, melot un zagt. Ja nebūtu pierādījis dūres spēku un melojis, nekad neatgrieztos no izsūtījuma Magadanā, kur Kolimas pussalā mūžīgā sasaluma apstākļos strādāju rūdas raktuvēs. Mana grēka apzīmējumam bija viens vārds – leģionārs,” atceras Oskars. Viņš nesteidzīgi stāsta, kā tvaikonī, šķērsojot Opočkas jūru mājupceļā no Magadanas, nozadzis miltu maisiņu, lai tā saturu iejauktu siltā ūdenī, izveidotu mīklu un izdalītu pārējiem latviešu puišiem. “Tā rīkoties spieda dzīve. Puse no tiem, kas bijām Kolimā, tur palika uz visiem laikiem. Par viņu kapavietām liecināja akmeņu kaudzes,” sirmgalvis uz brīdi pārtrauc stāstījumu.
Izsūtījumā viņš apsaldējies un zaudējis kājas pirkstu. Šodien Oskars to uzskata par laimi, jo atbrīvots no darba šahtās. Kad uzraugi interesējušies, ko citu latviešu puisis spēj darīt, viņš atbildējis, ka ir drēbnieka dēls un prot šūt. “Mani apsēdināja darbnīcā pie šujmašīnas un lāpīju izsūtītajiem vateņus un bikses. Sākās vieglas dienas. Prasmi neesmu aizmirsis līdz šai dienai, ja vajag, visu salāpu un sašuju,” nedaudz palepojas Oskars. Viņš stāsta, ka šujamās adatas gatavojis no saplacinātas kapara stieples, tās vienā galā izsitot nelielu caurumiņu.
“Iemācījos blēdīties. No baltajām avīžu malām izgriezu nelielus kvadrātus. Atradu rakstāmspalvu, sataisīju kvēpus un uz tiem uzrakstīju skaitli 47. Tas bija mans zupas talonu numurs. Katru dienu tiku pie trim porcijām zupas. Ja tā nebūtu, neizdzīvotu,” Oskars pamato rīcību.
Spēlē pie Brīvības pieminekļa
Augdams pieticīgā drēbnieka un laukstrādnieces ģimenē, kopā ar brāli Jūliju, kam pietrūcis divu mēnešu, lai svinētu 103 gadu jubileju, Oskars iemācījies spēlēt trompeti. Pūtēja iemaņas lieti noderējušas, muzicējot 5. Cēsu kājnieku pulka orķestrī.1937. gada 15. jūnijā Oskars spēlējis sardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa Rīgā un Latvijas himnu pie Prezidenta pils. Kad beigusies oficiālā muzicēšana, orķestranti katru vakaru spēlējuši koncertus gan Grīziņkalnā un Vērmaņparkā, gan Arkādijā un Dzegužkalnā.
“Daudz pirmās brīvvalsts laikā esmu augstu amata vīru tuvumā atradies, muzicējot Brāļu kapos, Strādnieku svētkos un citos pasākumos,” atceras Oskars. Vēl šodien viņa mājās Stāmerienā glabājas trompete, kam blakus atrodas neliels piezīmju bloks melnos vākos – Oskara dienesta laika dienasgrāmata. Daudzviet tajā vārdi aizstāti ar stenogrāfijas zīmēm, lai citi nevarētu izlasīt.
Šķūnī sirmais vīrs rūpīgi glabā 1960.gada izlaiduma automašīnu “Volga”, kas piešķirta, lai Oskars no Stāmerienas nepārceltos darbā uz Rīgu. Tikai daudziem vēl ilgi šķitis, ka brīvdomātājam tā nepienākas. Cits pēc cita meklēti iegansti ne tikai braucamrīka, bet arī cita nelielā īpašuma atsavināšanai. Oskaram nācies izturēt pārbaudījumu, ko sauc par pratināšanu, tomēr arī tad viņš bezbailīgi izteicies par padomju laika negācijām, cenšoties apvaldīt dusmas, kas lauztin lauzušās uz āru.
Uzticīgs Stāmerienas skaistumam
Par veterinārārstu Stāmerienas pagastā Oskars sācis strādāt 1955.gada 20.augustā, vairāk nekā pusi mūža būdams tam uzticīgs. “Biju nozīmēts par rajona galveno veterinārārstu, bet šķitu tam nepiemērots taisnās un asās mēles un leģiona dēļ. Šādu attieksmi izjutu arī tad, kad stājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Veiksmīgi nokārtoju iestājpārbaudījumus, bet studentu saimē uzņēma, pateicoties man līdzīgi domājošiem. Nevienu šodien nenosodu, jo pārdzīvotais vairoja manu spītību un apņēmību būt pārliecībā nemainīgam,” saka pensionētais veterinārārsts un jūtas lepns, ka prot ne tikai ārstēt lopus un tikt galā ar 20 bišu saimēm, bet arī noteikt āderes. Nesen viņš šo spēju dēļ vests uz Šķilbēnu pagastu, kas atrodas pie Latvijas un Krievijas robežas. Arī zīgenieša Friča Flūga mājās Daukstu pagastā Oskars norādījis āderu līnijas un krustpunktus.
Ļauj iedzelt
10 bitēm
Kad vācu valodā rūpīgi izlasīts Drēzdenē izdotais žurnāls par veterinārmedicīnu un ar vārdnīcas palīdzību iztulkots kāds raksts angļu valodā, Oskars dodas pie bišu stropiem. Kādreiz viņš ticis galā ar 39 bišu saimēm, bet tagad, kad spēka mazāk, aprūpē 20. Sirmgalvis pārliecinājies, ka desmit bišu dzēlieni līdz šim veselībai nākuši par labu tāpat kā pilnīga atteikšanās no alkohola un nikotīna. “Bites – tā ir veselība. Kad jūs aiziesiet pensijā, nodarbojieties ar biškopību, tad tāpat kā es aizmirsīsiet par cukuru un stundām ilgi varēsiet klausīties čaklo kukaiņu dziesmā, ieelpojot medus, ziedputekšņu un vaska smaržu,” saka Oskars. Naktīs, kad nenāk miegs, vecais, bet ārkārtīgi mundrais vīrs plāno ne tikai nākamo dienu, bet arī gadu, jo to, ko izdomājot ar galvu, paveicot ar rokām. Tā viņš darījis visu mūžu.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Oskars Peizums.
– Dzimis: 1913.gada 14.maijā Cēsu apriņķa Drustu pagasta “Aizpalīčos”.
– Izglītība: Drustu pamatskola, Smiltenes lauksaimniecības skola, Gaujienas ģimnāzija, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultāte.
– Darbs: vecāku saimniecībās, Raunas pagastā lopkopības pārraugs, veterinārārsts Gulbenes rajona Stāmerienas pagastā.
