Rankas pagasta “Gaujasleju” mājās dzīvo vīrs, par kuru pagasta iedzīvotāji saka, ka viņš ir cilvēks ar zelta rokām, jo neesot tāda darba, ko Oskars Kļaviņš neprastu.
Rankas pagasta “Gaujasleju” mājās dzīvo vīrs, par kuru pagasta iedzīvotāji saka, ka viņš ir cilvēks ar zelta rokām, jo neesot tāda darba, ko Oskars Kļaviņš neprastu. Apbrīnojama ir viņa paaudzes cilvēku prasme un zināšanas dažādos praktiskos jautājumos.
“Dzīve cilvēkam iemāca visu, neprasot, vai viņš to vēlas vai ne. Manā bērnībā nebija tādu iespēju, kādas ir šodien, kad, ja vien ir nauda, visu iespējams nopirkt gatavu. To, kā nebija, iemācījāmies izgatavot paši ar savām rokām,” saka Oskars, ko sastopam rosāmies pie viņa nelielās darbnīcas, kas iekārtota paša rokām celtā piebūvē, kur smaržo pēc tikko ēvelēta koka.
Atzīst paša gatavoto
“Viss te ir manis paša iekārtots un izdomāts, lai būtu ērtāk strādāt. Slikti, ka ziemā darbnīcā ir auksts, toties vasarā varu strādāt, ja vien ir laiks, no rīta līdz vakaram,” saka meistars, nesteidzīgi izrādot nelielo darbnīcu, kas līdzinās kabatai, kurā atrodams viss – ēveles, zāģi, virpas, skrūvgalds, kalti, vīles, naglas, zeimeri un cits. Vienā darbnīcas stūrī sarindoti izkapts kāti un jau gatavas izkaptis.
“Gaidu, kad nāks tām pakaļ. Cilvēki pārliecinājušies, ka labu izkapti veikalā nopirkt ir grūti, tāpēc taupa tās, kas saglabājušās no agrākiem laikiem. Atnes, lai tās iesienu jaunā kātā, jo ne visi to prot,” stāsta Oskars un paņem rokās vienu izkapti, un dodas uz pagalma vidu, lai parādītu, kā izkapts nokož pat dažus centimetrus garus zāles stiebrus. Nav jāskaidro, ka par tik labi iesietu un uzasinātu zemnieka amata rīku priecātos ikviens. Sirmgalvis stāsta, ka arī cirvja kātus nākoties gatavot. Ne mazums bijis gadījumu, kad veikalā nopirktais salūzis jau pēc pirmā uzsitiena pa malkas bluķi.
“Tas, kas masveidā ražots rūpnieciski, nekad nebūs tik labs, kā paša roku darināts,” prāto vīrs. Visiem, kam nepieciešami viņa – amatnieka – pakalpojumi, gan iesakot ņemt līdzi kokmateriālus, jo pašam tādu neesot.
“Oskars ne brīdi nevar nosēdēt bez darba,” vīru, ar kuru kopā pavadīts pusgadsimts, uzliela dzīvesbiedre Anna. “Ziemā, kad nevar strādāt darbnīcā, viņš pin grozus, grebj karotes vai salūko vēl kādu darāmo.” “Tas man laika īsināšanai,” precizē vīrs.
Galdnieks kopš skolas gadiem
“Oskars ir profesionāls galdnieks, jo savulaik tūlīt pēc kara šajā amatā skolojies Cēsu arodskolā. Nu, izstāsti taču pats,” skubina Anna, bet Oskars atteic, ka nekā neesot ko stāstīt. Izmācījies un viss. Kādu laiku strādājis arī Piebalgas mēbeļu kombinātā, tomēr rūpnieciskā ražošana par sirdslietu nekļuvusi. “Man patīk, ja pats varu domāt, nevis, kad visu tavā vietā izlemj mašīnas. Tiesa, bez tām neiztikt, vai gan citādāk būtu pats tās meistarojis. Ko es iesāktu, ja nebūtu zāģa un zeimera? Nekādas pirts durvis un logus izgatavot nevarētu. Rau, tepat ratos vienas ir,” Oskars rāda veikumu un bažīgi raugās debesīs, kur pamalē ik pa brīdim ducina pērkons. “Vajadzēs piesegt ar šīfera gabaliem, lai nesalīst,” viņš sarosās. Viņš neslēpj, ka galdnieka prasme palīdzot pensijai pieskaitīt vēl kādu latiņu klāt. Arī pa kādam krēslam un taburetei izgatavojot. “Varētu arī kādu citu mēbeli iztaisīt, bet tad jau man jāierīko līmēšanas cehs,” joko Oskars, ļaudams lūpu kaktiņos iezagties smaida dzirkstij.
Sāp fabrikas liktenis
Annai un Oskaram viss mūžs pagājis, strādājot Rankas kartonu fabrikā, kur Oskars 32 gadus rosījies ražotnes galdniecībā. Fabrikā viņi viens otru ieraudzījuši, iemīlējuši un izraudzījuši kopdzīvei.
“Kā sasniedzu pilngadību, tā sāku te strādāt, nemanot, kā pagājis viss mūžs. Rankas pagastā esmu dzimusi, augusi un nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot citur. Kad iepazinos ar Oskaru, par viņa galdnieka prasmi neko nezināju, jo jaunība ir un paliek jaunība, kad nozīmīgs ir pats cilvēks. Gadiem ejot, arvien vairāk priecājos, ka vīrs visu prot,” lepojas dzīvesbiedre, steidzot stāstīt, ka ģimenē sievas un vīra pienākumi esot sadalījušies it kā paši no sevis.
“Man uzticēta ēst gatavošana, produktu sarūpēšana un citi saimnieciskie darbi,” Anna mēģina tos uzskaitīt, uzskatīdama, ka arī viņa esot nemierīgas dabas – bez darāmā – ne mirkli. Oskars bilst, ka sieva tad, kad redze bijusi labāka, arī siltas zeķes adījusi.
“Žēl, ka kartonu fabrika izputēja. Savulaik 300 cilvēkiem bija darbs un alga, bet tagad nav nekā. Rāvām trīs maiņās, nekas nebija par grūtu. Domājām, ka tā būs vienmēr, bet laikam jau nekas nav mūžīgs,” apcerīgi prāto Oskars, bet Annai, par darba gadiem runājot, ietrīsas balss. Vecumā uz centru aizstaigājot reti. Oskaram kājas kļuvušas nepaklausīgas, bet Anniņas rokām grūti panest smagās iepirkumu somas. Agrāk abi uz darbu fabrikā braukuši ar motovelosipēdiem, kas pusotra kilometra attālumu gar Gaujas krastu kā lidot nolidojot.
“Ja vien varētu, kādu gadu desmitu atmestu, lai atkal varētu kā agrāk dejot un dziedāt, jo fabrikā strādāja galvenokārt gados jauni cilvēki. Tagad tas viss – tikai atmiņās,” skumji saka Anna. Viņa un Oskars nekad nesapratīs, kāpēc cilvēkiem nekā vairs nevajag. Kāpēc ļaujas vieglai visa nojaukšanai, zinot, ka būs grūti uzcelt no jauna?
Oskars un Anna viens par otru stāsta, cik labi, ka meita palīdzējusi sarūpēt mobilo tālruni, jo tas radot lielāku drošības sajūtu; ka pērkonam labpatīkoties iespert kādā tuvējā kokā; ka Gaujā zivju palicis mazāk; ka Rankas centrs mainās uz labo pusi; ka jaunības draugu skaits sarucis. It kā sīkumi, bet tie veido šo cilvēku ikdienu, kurā viss ir nozīmīgs un vērts.
