– Vai privātmājas īpašniekam jābūt vergam pašvaldības labā? – ar šādu jautājumu laikraksta “Dzirkstele” redakcijā vērsās kāda Gulbenes privātmājas iedzīvotāja.
– Vai privātmājas īpašniekam jābūt vergam pašvaldības labā? – ar šādu jautājumu laikraksta “Dzirkstele” redakcijā vērsās kāda Gulbenes privātmājas iedzīvotāja.
Sieviete stāstīja, ka regulāri sakopjot arī to teritorijas daļu ielas pusē, kas atrodas ārpus privātīpašumam apjoztā žoga, bet nu viņas pacietības mērs esot pilns.
“Kāpēc man jābūt tai muļķei, kas uztur kārtībā teritoriju, kas nav mans, bet pilsētas pašvaldības īpašums? Ziemā man ir jāceļas pulksten 5.00, lai no ietves notīrītu sniegu, rudens lapkriša laikā jācīnās ar lapām ietves abās pusēs un grāvī, kas atrodas vienā tās malā, jāgādā par to, lai caurteka būtu iztīrīta. Kāpēc man par dārgu naudu zāles pļāvējam jāpērk degviela, lai vismaz reizi nedēļā nopļautu zāli ārpus žoga? Neuzskatu, ka man jākļūst sētniecei, kas savāc pa ielas malā stāvošo automašīnu logiem izmestās plastmasas pudeles, tukšās čipsu pakas, cigarešu kārbas, polietilēna maisiņus un citus priekšmetus, kas ārējā vidē nesadalās. To visu es sametu atkritumu konteinerā, kuru īrēju no SIA “Alba” un par kura izvešanu maksāju no savas kabatas. Konteiners paredzēts manu sadzīves atkritumu izmešanai, nevis visas pasaules atkritumu savākšanai. Kāpēc man no savas algas ir jāuztur pašvaldība? Esmu ievērojusi, ka dažkārt ielas braucamās daļas malas kopj cilvēki oranžās vestēs, bet viņu kopšana aprobežojas ar to, ka tagad – rudenī – viņi no brauktuves lapas noslauka tās malā un dara to tik enerģiski, ka tās lido teritorijā, kas piegulst manai sētai, vai arī gar ietvi izveidojas lapu valnis. Tas atkal ir jātīra man. Ja pilsētas pašvaldība vēlas, lai maksā man par tai piederošās teritorijas uzturēšanu kārtībā!” teica apmeklētāja.
Viņa apņēmusies vairāk šos atkritumus nevākt un nepiederošo teritoriju nekopt. Apmeklētājas ierosinājums bija veidot pilsētā komunālo dienestu, kas nodarbotos nevis tik daudz ar labiekārtošanu, bet ar pilsētas sakopšanu. Ja tam nepietiek sētnieku, tad viņu skaits ir jāpalielina.
“Augstākstāvošās instances šodien uzskata, ka viss ir uzkraujams tikai uz iedzīvotāju pleciem, sak, lauziet savus zāles pļāvējus, tērējiet naudu degvielai un tamlīdzīgi. Kāpēc nepadomā, ka arī pieticīgi dzīvojošajam cilvēkam reiz var apnikt būt par kalpu citam?” atvadoties teica pilsētas iedzīvotāja.
Gulbenes pilsētas domes labiekārtošanas iestādes vadītāja Ligita Miezīte, iepazīstināta ar apmeklētājas neapmierinātību, pauž savu viedokli.
Viņa skaidro, ka pie pilsētas personiskajām mājām ārpus to vārtiem ir zaļā zona, gājēju ietve un atkal zaļā zona, bet Gulbenes pilsētas domes 2003.gada 21.augustā apstiprinātajos saistošajos noteikumos par sabiedrisko kārtību, teritorijas un tajā esošo dzīvojamo, sabiedrisko un ražošanas ēku uzturēšanu un labiekārtošanu Gulbenes pilsētā ir punkts, kurā teikts, ka privātmājām “līdzās esošajā teritorijā ietvju, zālienu (līdz brauktuvei) un ceļa grāvju un iebrauktuvju caurteku tīrīšana, kā arī zāles nopļaušana un aizvākšana” ir jānodrošina privātmājas īpašniekam. Ielas braucamā daļa viņam nav jātīra.
“Diemžēl tādi ir noteikumi, neko darīt pat tad, ja privātmāja atrodas divu ielu krustojumā, un tās īpašniekam jātīra abas gājēju ietves un tām piegulošā zaļā zona. Šie noteikumi nav nekāds absolūti jauns izdomājums. Tādi tie bija spēkā arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, ka padomju laikā tos esam piemirsuši, jo tad visu mūsu vietā sakopa kāds cits, kas maksāja arī lielās īres maksas par dzīvokļiem un tamlīdzīgi,” uzskata L.Miezīte. Labiekārtošanas iestādes vadītāja bilst, ka diemžēl neko nevar darīt, ja vienai privātmājai piegulošajā teritorijā ir ietve, bet otrai nav. Viņa kā pozitīvu piemēru min Vidus ielu, kur privātmāju iedzīvotāji bez iebildumiem izpļauj un sakopj lielas zāliena teritorijas.
“Visu nosaka iedzīvotāju attieksme ne tikai pret pilsētas vispārējo sakoptību vai to, kā es izskatos tuvējo kaimiņu acīs, bet cik sakoptā vidē vēlos dzīvot pats. Iedomājieties, kā tas izskatīsies, ja mugurā būs uzvilkta skaista kleita, bet kājās – sabristi un netīrīti apavi. Tas būs tieši tas pats, kas sakopt privāto teritoriju sētas iekšpusē, ārpusē žogam ļaujot ieaugt zālē,” rosina iztēli L.Miezīte.
Vadītāja nenoliedz, ka būtu ļoti vēlams pilsētā izveidot komunālo dienestu tās teritorijas sakopšanai, bet šobrīd tādu iespēju nav. Savulaik pat valsts līmenī izskanējusi šāda doma, bet tam ir nepieciešami miljoni, kas summēsies ne no viena cita, bet iedzīvotāju naudas maciņiem. Viņa saprot iedzīvotāju iebildumus īpaši ziemā, kad no ielas braucamās daļas nošķūrētais sniegs veido vaļņus ielas malās, tāpēc privātmāju iedzīvotājiem jārokas cauri arī šim valnim.
“Bet ko darīt? Ziemā sniegu tīra visi privātmāju iedzīvotāji. Arī es pati vairāku metru platumā to notīru no braucamās daļas, lai sniega tīrāmā mašīna neveidotu valni pret manas mājas vārtiem. Tā ir mana kā pilsētas iedzīvotājas attieksme pret pilsētas kopskatu,” saka L.Miezīte.
Cik cilvēku, tik uzskatu, tik dažāda arī attieksme. Tie, kam tas pa spēkam, paši sakopj privātmājai piegulošo teritoriju. Tie, kas to nespēj, aicina kādu palīgā. Protams, ir arī tādi, kas nedara neko. Ir pat daudzdzīvokļu mājas pilsētā, kur visi dzīvokļi ir privatizēti. Iedzīvotāji varētu rindas kārtībā kopt tās apkārtni, bet cilvēki ir aizņemti tiešajā darbā, tāpēc viņi, kopsapulcē savstarpēji vienojoties, no īres naudas noteiktu summu maksā pilsētas sētniecei, kas kopj ietvi gar šo konkrēto māju, rudenī savāc lapas, bet ziemā pat no kāpnēm notīra sniegu.
Skaidrs ir viens: kamēr dzīvojam tādā pārticībā, kādā dzīvojam, kamēr darbojas saistošie noteikumi, būs vien jākopj savas mājas apkārtne gan žoga vienā, gan otrā pusē, jo, kā mēdz sacīt, “katram kokam ir divi gali”.
