Katrai mājai ir savs stāsts, sava vēsture, arī galgausnietes Maijas Simones mājai. Viņas mājas vēstures liecības nepazudīs, stāsts par māju dzīvo viņas atmiņās, ar tām viņa labprāt dalās.
“Vizbuļi”- tik romantiskā vārdā nosaukta M.Simones māja, kurā aizritējusi viņas bērnība. “1912.gadā Galgauskas barona rentes mājās “Vizbuļi” ienāca dzīvot Putniņu dzimta – tas ir mans vecvectēvs Kārlis Putniņš un viņa sieva Made Putniņa. Vecvectēvs šo māju izpirka no barona, un tā palika īpašumā. Vecvectēva Kārļa Putniņa dēls Jānis Putniņš bija mans vectēvs, viņa sieva Emīlija – mana vecmamma. Viņiem bija dēls Arnolds Putniņš – tas ir mans tēvs. Viņš apprecēja Zentu Lāci no Sinoles, un 1946.gada 10.maijā “Vizbuļu” mājās pasaulē nācu es,” stāsta M.Simone.
Māja atradās Tirzas upes krastā, kur skaisti ziedējušas zilās vizbulītes, galvu reibinoši smaržojušas ievas un pogojušas lakstīgalas. “Tirza bija tik skaista! Tur bija lieli akmeņi, kuri tagad ir zem ūdens. Vācām tajā apkaimē zāļu tējas, bet tagad tas viss ir zem ūdens (pēc Galgauskas HES uzbūvēšanas – red.). Viss Tirzas skaistums ir miris,” skumji nosaka M.Simone.
Mammas un tēta acuraugs
Viņa vēl joprojām spilgti atceras, kāda bija vecā “Vizbuļu” māja. Tajā laikā esot bijusi viena liela, gara telpa un liela maizes krāsns. Virtuvē bija ķieģeļu grīda, liela plīts, aizmugurē katls, kurā sildīja ūdeni. Bija lopi, zeme. “Kad tēvs zinājis, ka mamma gaida mani, tad norobežoja vietu aiz maizes krāsns un uztaisīja tur mazu istabiņu. Mēs ar mammu tur dzīvojāmies. Bija ļoti jauki! Tētis gulēja otrā istabā,” atminas M.Simone.
Tāpat viņai prātā palicis laiks, kad pie viņiem uz “Vizbuļiem” atnākusi dzīvot viņas mammas vecāsmātes māsa, kuru viņa saukusi par vecmammu. Viņa labprāt pavadījusi kopā ar viņu laiku, jo pirms tam tētis ar mammu, aizejot uz darbiem, ieslēdza viņu istabā. “Tā es tur dzīvojos. Nav jau kā tagad, ka nedrīkst bērnus vienus atstāt. Man bija kādi trīs četri gadi, kad paliku viena. Atstāja mani uz lielas aitādas segas, bija man iedots albums, bet es to nebiju saplēsusi, tikai šķirstīju, bet tad gan uzrāpusies uz galda un sēdējusi. Galds bija pie loga – gaidīju, kad kāds nāks un mani izlaidīs. Kaimiņos dzīvoja tante Marta, tad viņa, kad beidza darbu, nāca un mani izlaida ārā. Savu vecomāti un vecotēvu nemaz neredzēju, viņi bija miruši jau pirms manas dzimšanas,” stāsta M.Simone.
Viņa bijusi vienīgais bērns ģimenē, tāpēc ne reizi vien no citiem dzirdējusi, ka viņai kā vienīgajam bērnam gan ir laba dzīve, bet nemaz jau tā neesot bijis. “Mamma bija stingra. Ja bija kaut kas jādara, tad bija,” saka M.Simone.
Zinības viņa apguvusi Galgauskas septiņgadīgajā skolā. Uz skolu devusies mammas šūtā tumša auduma kleitiņā no pašaustas vadmalas. Svētkos bija balts priekšautiņš, ikdienā – melns priekšautiņš. Kad skolu beigusi, mugurā bijusi tumša kleitiņa un balts priekšautiņš. Bērni bijuši draudzīgi, lai gan reizēm arī sakāvušies, īpaši, kad puiši meitenes aiz bizēm raustījuši. Vēlāk devusies mācīties uz tehnikumu Rīgā, pēc mācībām atgriezusies “Vizbuļos”. Strādājusi 16 gadus sadzīves pakalpojumu punktā pagastā. Ar vīru Kārli sagaidījuši dēlu Normundu un meitu Lailu, kuri dāvājuši M.Simonei mazbērnus – Jurģi un Sintiju. Savukārt Sintija iecēlusi M.Simoni vecvecmāmiņas godā, jo viņai ir divas mazmazmeitiņas – Estere un Dārta.
Kūrē senioru dzīvi pagastā
Diemžēl nav nevienas fotogrāfijas, kas ļautu tagad aplūkot, kāda izskatījusies rentes māja. Tā kā māja bijusi jau veca tad, kad M.Simone bijusi pavisam maziņa, tad viņas tēvs 1958.gadā blakus vecajai mājai uzcēlis jaunu māju. Vēl joprojām pie šīs mājas ir tēva aprūpētās ābeles. “Tētim patika rūpēties par ābelēm. Viņš tās potēja, līdz ar to uz vienas ābeles mums bija vairākas ābolu šķirnes. Viņam patika darboties arī ar bitēm, kā arī patika audzēt rozes,” stāsta M.Simone. Vasarās viņa joprojām dzīvo “Vizbuļos”, savukārt ziemā – dzīvoklī pagasta centrā. “Nevaru iedomāties vasarā dzīvot dzīvoklī! Bet, lai arī ziemā dzīvoju dzīvoklī, katru dienu es dodos uz “Vizbuļiem”: apskatu, noslauku sniegu, darbojos,” viņa saka.
Par to, ka M.Simone ir ļoti aktīva, liecina pagasta dāvātais Pateicības raksts par senioru aktīvās dzīves veicināšanu pagastā. Viņa ir tas cilvēks, kurš kūrē senioru dzīvi pagastā. “Braucam ekskursijās, piedalāmies visos pensionāru biedrības “Atspulgs 5” rīkotajos pasākumos, arī sporta spēlēs. Ir jau pakūtri seniori, bet jākust! Darbojos arī rokdarbu pulciņā. Mana mamma bija liela rokdarbniece, liela audēja, tāpēc arī man rokdarbi ir tik tuvi. Tas man no mammas. Kad mācījos mazajās klasēs, mums jau bija jātamborē un jāšuj. Mana mamma arī iemācījās šūt, jo mana tēva tēvs bija skroderis pēc aroda,” stāsta M.Simone. Viņa savulaik dziedājusi arī sieviešu ansamblī un korī. Arī dzīvesbiedrs bija aktīvs – spēlēja teātri un rakstīja dzeju.
Uzziņai
Gulbenes novada bibliotēkas gandrīz visu šo gadu darbosies novadpētniecības konkursā “Māju stāsti”. Konkursa mērķi – izpētīt un savākt liecības par mājvietām un ēkām pagastos, lai saglabātu tās nākamajām paaudzēm. Lai pēc iespējas vairāk popularizētu savāktos materiālus, tie tiks ievietoti elektroniskajā novadpētniecības datubāzē.
Avots: Gulbenesbiblioteka.lv
Bērnības takas es sāku,
Kur Tirzas ūdeņi trauc
Un vizbulīšu zilie ziedi
Jau agri pavasarī plaukst.
Tur bites ziedos lidoja
Un viss tik apkārt jauks,
Kad putni dziesmas skandina
Jau rīta agrumā.
Kaut es vēl biju maza,
Bet patika man viss –
Gan rasa rīta agrumā,
Gan vēlais saules riets.
Tur māja upes krastā,
Visapkārt ziedošs dārzs
Un taciņa no mājas
Uz dzīves ceļu ved.
K.Simons
