Izrādās, esot sākušies “liesie” gadi – tā prognozē kāds “SEB bankas” sociālekonomikas eksperts. Bet kad ir bijuši “treknie”?
Vai tad, kad bankas pa labi un pa kreisi dāļāja izdevīgus ilgtermiņa kredītus? Daudzi, protams, uz šā āķa uzķērās. Un tad 15 līdz 20 vai pat vairāk gadus esi kļuvis par bankas vergu ar pastāvīgajām bailēm par to, vai pēkšņi nezaudēsi darbu, vai algas spēs vilkt augošo bankas procentu atmaksu un tā tālāk. Bet katram taču gribas dzīvot pēc iespējas cilvēcīgāk. Ne tikai no dienas dienā domāt, kā izskolot bērnus, jo nu ir pienākuši Veidenbauma laiki, kad vecāku plānie maki vairs nespēj palīdzēt realizēt jauniešu centienus mācīties. Arī pabarot ģimeni šodien ir māksla. Arvien biežāk lielveikalu plauktos tiek meklētas akcijas preces vai nocenotie produkti. Ģērbjamies “importa” humpalās un lauzām galvu, kā samaksāt par dārgajiem komunālajiem pakalpojumiem.
Saka, jo bagātāks ir vidusmēra pilsonis, jo bagātāka ir pati valsts. Taču, paskatoties no malas uz vidusmēra latvieti, kurš pa dzīvi kuļas kā pliks pa nātrēm, raudāt gribas. Ne velti pagājušās nedēļas nogalē notikušajā piketā kādā plakātā bija rakstīts: ”Nelieciet mums braukt uz ārzemēm!” Kur ņemt tik daudz naudas? Pie algas nepieliek. Šodien tas nav modē. Drīzāk modē ir bez garām runām (ir taču izdevība!) palielināt cenas. Bet vai pamatoti, neviens tajā neiedziļinās. Vienkārši maksājam. Bet, ja nespējam, tad stresā sākam domāt, vai nedoties peļņā uz ārzemēm. Ticiet man, daudzi tieši tā arī rīkojas, kad ir iedzīti strupceļā. Un viņus nevar nosodīt. Aizbrauc kādi simti projām, valdība atviegloti nopūšas: mazāk problēmu. Vai mūsu valdība saprot, ka paši sēž uz zara, kuru zāģē?
