Zālē, kur sapulcējušies skolēni, nošalc izbrīna pilna kņada. Telpā ienākuši “zaļie”.
Zālē, kur sapulcējušies skolēni, nošalc izbrīna pilna kņada. Telpā ienākuši “zaļie”. Šie ciemiņi ir žurnāla “Vides Vēstis” redaktore Anitra Tooma – Rijniece un viņas vīrs, zaļās saimniekošanas piekritējs Aivars Rijnieks – Tooms. Viņu mājas ir Cēsu rajona Raiskuma pagasta “Kvēpenē”. Tur ir noskatīts ozols, kas grezno piecu latu naudas zīmi.
Anitra un Aivars stāsta par “zaļajiem” Latvijā. Atgādina, ka tie sevi pieteikuši vēl pirms Atmodas – ar talkām un dziedāšanu pie ugunskuriem. Tie ir cilvēki, kas domā globāli, bet rīkojas lokāli – viņiem rūp, pirmkārt, savs pagalms. Rūp, lai cilvēki nededzina pērno zāli, jo tas kaitē dabai un visam dzīvajam.
“Zaļie” – tā ir diagnoze, kas asociējas ar hipijiem līdzīgu ārieni, ar nepiespiestu, brīvu uzvedību un gaišu labvēlību sejā. Kas gan nepazīst valsts galveno “zaļo” – premjeru Induli Emsi? Viņš gan tagad nevar atļauties Saeimā ierasties noaudzis ar gariem matiem un bārdu, sandalēs un T-kreklā. Tomēr runas veidā, domāšanā, labvēlībā pret sarunas dalībniekiem “zaļums” spraukti spraucas. “Zaļie”, šķiet, nemēdz būt brutāli un rupji. Naivi? Varbūt. Taču ne vardarbīgi.
Dzīvo divreiz ilgāku gadu
Aivars, kuru savējie dēvē par Ķērpīti, stāsta par lauku sētu “Kvēpene”, kas atrodas 12 kilometrus no Cēsīm Gaujas nacionālā parka teritorijā un kurā pats diendienā saimnieko. Šajā sētā valdot labdabīgs matriarhāts. Kamēr sieva darbā Rīgā, Ķērpītis aprūpē saimniecību, lopus.
Kāds zālē nočukst, ka Ķērpītis līdzinās rūķim un ka viņam piestāvētu motocikls. Vīrietis sadzird teikto un iebilst, ka viņa braucamrīks ir velosipēds. Taču viņa lauku sētā “Kvēpenē” patiešām dzīvojot arī Ziemassvētku vecītis, kādu pazīst un zina latvieši. Sieviete viņam blakus saulaini smaida.
Sarunā ar skolēniem Ķērpītis pierāda, ka katru gadu izdzīvo divreiz ilgāk nekā citi cilvēki, jo vienā vasaras dienā ietilpst divas ziemas dienas. Un Ķērpītis katru vasaras dienu izbauda no saullēkta līdz saulrietam. Saullēkts vasarā ir ap pulksten pieciem. Tātad nomodā jābūt jau labu brīdi pirms tam. “Pārliecinies, ka ietekmēt neko nevari. Te režisors ir radītājs,” saka viņš. Saullēktu sagaida arī putni. Tie ir vai katra koka galotnē. Pēc tā, vai zālē ir rasa, varot noteikt, būs todien lietus vai ne.
Baiļu vispār nav
Ģimenes mājas “Kvēpene” esot mēģinājums atgriezties pie dabas. Lauku sēta ir sena, saimnieki centušies saglabāt šo senatni, viņi tur tikai latviešu lauku sētai raksturīgos mājlopus. Ķērpītis jautā bērniem, kāda ir senākā latviešu lauku sētā turētā govs. Kāds nosauc Latvijas brūno, bet Ķērpītis atgādina par zilo govi, kas ir vēl senāka. Līdz ar lopiem mājās ienāk dvēsele. Kopā ar kaķi, kas esot egoists, suni pielīdēju, bet zirgs ir tolerants un pazemīgs. “Mūsu mājās neviens lops nav piesiets ķēdē,” stāsta Ķērpītis. Viņš runā par to, ka veido ar dzīvniekiem garīgu saiti – attiecības. Viņš izveidojis aploku ap māju, aploku cilvēkam. Dzīvnieku šajā aplokā nav bijis. Licies, ka bailes un vēders (ēstgriba) būs stimuli, kas mudinās nākt aplokā.
“Izrādījās, ka tā nav. Dzīvnieki atzina mani par bara vadītāju, tāpēc nāca. Bet baiļu vispār nav. Bailes ir iedomas, ko radām sevī, vadoties no pieredzes. Bailes no ārpuses ir baidīšana. Nav jābaidās,” saka Ķērpītis.
Lielā buča no valsts
Ķērpīša dzīvesbiedre Anitra stāsta, ka viņa strādā ne tikai žurnāla “Vides Vēstis” redakcijā, bet arī veido raidījums par dabas aizsardzību un dzīvniekiem Latvijas radio 1. programmā, bet vīrs tikmēr saimnieko “Kvēpenē”. Kāpēc viņi vēlas būt šajā lauku sētā? “Ne jau tāpēc, ka nav, ko darīt. Dzīvojam Gaujas nacionālā parka lieguma zonā. Tā ir īpaša atbildība,” saka Anitra.
Uz “Kvēpeni” ciemos braucot un nākot skolēni, Ķērpītis uzņem cilvēkus, stāsta un rāda, kā dzīvo savā lauku sētā. “Mūsu mērķis nav, lai tūkstošiem cilvēku ietu pāri šai vietai. Mērķis ir – lai cilvēki ietu saudzīgi. Lai vieta netiktu traucēta,” uzsver Anitra. Viņa lepojas par “lielo buču no valsts” – pagājušoziem gūto konkursa “Sējējs” veicināšanas balvu dabas saimniecību grupā.
“Ja jautā, kas jādara, lai dabūtu šādu balvu, atbildu, ka mūsu nominācijā galvenais ir neizdarīt par daudz, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību,” saka Anitra.
Ikdienā apliecina draudzību videi
Viņa atzīst, ka ar dzīvesveidu ikdienā cenšas apliecināt draudzību videi. Piemēram, žurnālu “Vides Vēstis” iespiež uz videi draudzīga papīra ar organiskajām krāsām. Tur, kur tas ir Anitras varā, lieto elektrību taupošās spuldzes, šķiro atkritumus, izvēlas pēc iespējas dabiskākus, videi draudzīgus būvmateriālus.
“Laukos mēs rūpējamies gan par notekūdeņiem, gan par zāles noganīšanu. Varbūt dzīvniekus nemaz tik daudz nevajag, bet tie ir tik mīļi. Kad naudas trūkst un domājam, no kura gala sākt samazināt ganāmpulku, tad tā gala nav. Cūku māte ir mīļa, katra kaza ir personība, auns ir daiļš, bet aitas nav jāslauc, kam gan tās traucē,” smej Anitra.
Ķērpītis piebalso, ka lopu skaits “Kvēpenē” tomēr ir atkarīgs no naudasmaka biezuma, jo lopu turēšana ir sirdij mīļš, bet dārgs prieks.
Dzīvi jādzīvo pa īstam
Ķērpītis uzsver, ka “dzīvi vajag dzīvot pa īstam”, tāpat kā sajust “silti”, “auksti”, tad arī “var klausīties, var dzirdēt un saprast”. To latvietim lauku sētā iemāca mājdzīvnieki. Blakus tiem nevar būt virtuāla dzīve, kāda bieži vien ir pilsētā. “Tāda pati virtuāla dzīve ir arī lauku viesu mājās, kur nav lopu, kur saplānotas visas dienas līdz rudenim. Tā nav dzīve pa īstam,” uzskata Ķērpītis.
“Kvēpenē” Dieva klātbūtne esot jūtama ik uz soļa, bet tur nekas nav jāizdomā. Tā ir katru dienu, katrā saullēktā un saulrietā, katrā gadalaikā un gadā, jo Ķērpītis uzskata, ka “mēs esam mūžīgi, simtprocentīgi svēti, grēcīgi, bet mūžīgi”.
Senais latvietis nebija veģetārietis
Pirms dzīves “Kvēpenē” Ķērpītis esot bijis veģetārietis. “Tas, ko cilvēks ēd, atspoguļojas viņa domāšanā. Domas pārvēršas darbos. Mūsdienās esam situācijā, kad daudz drošāk ir iet mežā ar aizsietām acīm sēņot, nekā lielveikalā iepirkties. Ja ēdat lielveikalā pirkto, tad ar drošu garantiju – ēdat sūdus. Jūs sūdīgi domājat un ne tik labi strādājat,” saka viņš.
Dzīve “Kvēpenē” izmainījusi šīs ģimenes attieksmi pret dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu uzturā. “Te viss ir tīrs. Nonācu līdz tam, ka sapratu – ir grēks neēst zināmas izcelsmes gaļu. Man ir izvēle. Esmu izvēlējies jēra gaļu,” saka viņš.
