Nelielā mājā Pils ielā 4, kur dzīvo Lidija un Aleksandrs Saveļjevi, katrai dienas stundai ir noteikts, nekur nerakstīts ritms.
Nelielā mājā Pils ielā 4, kur dzīvo Lidija un Aleksandrs Saveļjevi, katrai dienas stundai ir noteikts, nekur nerakstīts ritms.
Todien vējš draudīgi dzenāja tumšpelēkus mākoņus virs veco liepu vēl kailajām galotnēm. “Tas uz laika maiņu,” prātīgi teica sirms vīrs, lēnām noliekdamies pie plīts sārti svelmainās mutes un iemezdams tanī pāris malkas pagales siltumam. Pelnu pelēks bezvārda kaķis cītīgi kārtoja kažoku. Tad, atmetis šo ikdienišķo nodarbi, pārvietojās uz krēsla blakām saimniecei, kas rūpīgi, it kā katru lāsi sargādama, maisīja traukā ielieto pusdienu zupu.
Vienu pēc otras kalendārs atskaita dienas, līdz nemanot pienāk tā, ko Lidija un Aleksandrs neaizmirst nekad – 21.februāris – viņu kāzu diena. Pārsteiguma pilns ir jautājums: “Vai tiešām jau 50 kopā nodzīvoti gadi?” Bez atbildes paliek jautājums, kur slēpjas spēks, kas spēj saturēt kopā divus cilvēkus, kas palīdz viņiem pārvarēt grūtības un atrod laiku priekam. “Vīrs vienmēr ir tik labs, tik labs,” gandrīz čukstus apliecina Lidija, bet Aleksandrs viņai dāvina smaidu un ar gados pierastu kustību apsviež roku ap pleciem.
Reģistrēt laulību dodas pusdienlaikā
“Mēs abi strādājām. Es – ceļu bufešu uzņēmumā par sagādnieku, bet Lidija – konditorejas cehā par brigadieri. Noteiktajā stundā vajadzēja ierasties dzimtsarakstu nodaļā, tāpēc nebija laika īpaši posties. Aizskrējām, bet tur vēl rinda. Pagaidījām. Mūs sareģistrēja, un tad atpakaļ katrs uz savu darbu,” stāstītājs ir Aleksandrs, bet Lidija piekrītoši māj ar galvu. “Tā bija, tā bija.” Viņai pirkstā pamanu sudraba gredzenu – šīs vienīgās dienas apliecinājumu. “Vispirms iepazinos ar Lidijas tēvu. Labi satikām. Laikam jau viņš bija meitai mani ieteicis. Ja cilvēki strādā vienā uzņēmumā, kā viens otru nepamanīs,” Aleksandrs neslēpj jaunības dienu apņēmību un atceras, kā palīdzējis Lidijai zāģēt un sanest krāsnīm malku. “Tā mums abiem sanāca. Vai toreiz kāds domāja, ka uz visu mūžu,” smej Aleksandrs, bet Lidijai atkal tas pats sakāmais: “Viņš ir tik labs.”
Gadu starpībā problēmas nesaskata
Aleksandrs tikai tagad pirmo reizi aizdomājas, vai tas, ja sieva vecāka, ir labi vai slikti, un nospriež, ka pareizi rīkojies, toreiz vispirms meitenes darba tikumu novērtēdams, nevis pasi prasīdams. “Ne jau gados tā vērtība, bet savstarpējā sapratnē. Nekad Lidija nav teikusi, ka man viņa jāklausa, jo esmu sešus gadus jaunāks. Ja vien cilvēki vēlas, viņi vienmēr par visu spēj vienoties,” Aleksandra pārliecība ir nemainīga. Šo uzskatu iemācījusi dzīve, kurā viņš “iemests” sešu gadu vecumā, kad palicis bārenis un vajadzējis prast izvērtēt, kas ir labi, kas slikti.
Māju ceļ abi kopā
Saveļjevu ģimenē vārds “kopā” skan bieži. Varbūt tajā slēpjas burvju atslēga, kas atver durvis uz saskanīgas kopdzīves pasauli. “Mēs šo māju cēlām abi kopā. Kaimiņos dzīvoja sievas vecāki. Pēc apprecēšanās neilgu laiku strādāju kara komisariātā, bet sastrīdējos ar majoru, kas solīja mani izmācīt. Nosūtīja dienestā uz Sibīriju, kur pavadīju divarpus gadus. Lidija ar divgadīgo dēlu Vladimiru palika mājā. Sākumā katru nedēļu viens otram rakstījām vēstules. Pēc pusgada atbraucu atvaļinājumā, lai apskatītos, kā abiem klājas. Pirms armijas dzīvokļu rindā bijām trešie, bet, kad 1957.gadā atgriezos, rindā bijām trīssimtie. Nolēmām, ka būvēsim māju. Pieci gadi pagāja, kamēr to sačubinājām,” stāsta Aleksandrs. Atverot pagalma vārtiņus, viņi vienmēr paver skatienu augšup un atminas, kā veidojuši ēkas jumtu. “Tā nu 50 gadus esam nodzīvojuši abi kopā zem viena jumta. Izturīgu uzlikām. Ne lietus, ne sniegs, ne vējš cauri netika,” sacītais slēpj jēgu.
Dusmas ilgi turēt neprot
Strīdi Saveļjevu ģimenē līdzinās brīnumsvecītei, kas ātri uzdzirksteļo un izdeg. Ne Lidija, ne Aleksandrs neprot dusmoties stundām, jo tas rada spriedzi pašos un apkārtējos. “Kas tā būtu par dzīvi, ja mēs viens otram nekad neiebilstu. Tikai cilvēkam jāzina, ko un kad runā,” joko Aleksandrs, bet Lidija papildina: “Mēs abi esam mierīgi. Abi mierīgi.” Viņas plecs tik tikko samanāmi piekļaujas vīra plecam, aiz kura ir droši un labi. Tā bijis vienmēr.
Lepojas ar dēliem un viņus gaida
Aleksandrs un Lidija vienmēr gaida dēlus Vladimiru, Juriju un mazbērnus. Gaida un zina, ka noteikti atnāks. “Kad puikas bija mazi, domājām par to, kas viņi būs, kad izaugs. Tagad ir prieks, ka viņi ieguvuši izglītību un izveidojuši savas ģimenes, ka mums ir seši mazbērni,” priecājas Aleksandrs, jaunākos mazdēlus mīļi saukdams par “huligāniem”. “Abi ar sievu zinām, kas ir viegli, kas grūti. Zinām, ka no pirmā nevajag pārsteidzīgi noreibt, bet no otrā – apjukt. Šī patiesība mums palīdzējusi būt kopā,” secina Aleksandrs.
