Kavējoties atmiņās, prātā atausa brīdis, kad vectēvs, atpūtinādams zirgu tīruma malā, man bērnībā vienkāršiem vārdiem skaidroja, kas ir zemes mīlestība. Tolaik brīnījos, kā tīrumu var salīdzināt ar lakatu, kam visi stūri un malas ir vienādi precīzas, kāpēc vagām vienmēr jālīdzinās taisni nostieptām stīgām, vai tiešām aiz arkla melnajā zemē pēdas ar kailām kājām ieminamas. Joprojām atminos laiku, kā vectēvs, sviedrus no pieres norausis, rokas sānos salicis un cepuri tālāk uz pakauša pastūmis, lauka malā teica: “Mana mīļā Latvijas zeme barotāja! Dod, Dievs, lai paši latvieši to kopjam un mīlam, jo pienāks laiks, kad tīkotāju pēc tās būs daudz.” Kā bērnam man vectēva teiktais tolaik šķita tikai tāda veca vīra prātuļošana. Nesen kāds lauku uzņēmējs stāstīja, ka beidzot, šķiroties no prāvas naudas summas, viņam izdevies iegādāties vairākus gadus nomātās zemes platības no tās īpašniekiem. “Beidzot varēšu pēc sava prāta iekopt pļavas un laukus labībai, atbrīvot katru stūrīti no krūmiem,” teica zemnieks. Viņš visvairāk nevēlētos, ka Latvijā zeme tiek pārdota tādiem ārzemniekiem, kam visa tās kopšana aprobežojas ar pirkšanas un pārdošanas dokumentu pārlasīšanu un kuri dažkārt pat īsti vairs neatminas, kurā Latvijas malā atrodas daži iegādātie hektāri. “Var jau ministrija likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos iestrādāt norādes, ka ārzemniekiem jāsniedz rakstiska apņemšanās vismaz turpmākos trīs gadus izmantot zemi lauksaimniecībā, ka zemes pircējam jāpārvalda valsts valoda, ka jābūt izglītībai vai pieredzei lauksaimniecībā. Tomēr es uzskatu, ka zemei jābūt to cilvēku īpašumā, kam pieder valsts. Vai šodien mūsu valstī kāds vispār zina, cik liela daļa Latvijas zemes jau pieder ārzemniekiem un kā viņi pret to izturas? Kāpēc ir tādi, kas tā vietā, lai audzētu labību, labāk izvēlas stādīt mežu?” jautājums sekoja jautājumam. Lai gan ne reizi neizskanēja vārds “mīlestība”, klusībā jutos lepna par šo cilvēku, kas savas dzimtās zemes mīlestību nekad nebūs gatavs pārdot par skanošiem centiem un čaukstošiem eiro. Viņš, tāpat kā mans vectēvs, zemes mīlestību kādreiz mācīs saviem mazbērniem.
