Stradu pagasta zemnieku saimniecības “Rubeņi” saimnieki Velta Širaka un Aivars Pabērzs cūkkopību uzskata par ienesīgu lopkopības nozari un nebaidās no kredīta bankā, ir gatavi riskēt un nemitīgi tiekties pēc kaut kā jauna.
Stradu pagasta zemnieku saimniecības “Rubeņi” saimnieki Velta Širaka un Aivars Pabērzs cūkkopību uzskata par ienesīgu lopkopības nozari un nebaidās no kredīta bankā, ir gatavi riskēt un nemitīgi tiekties pēc kaut kā jauna. Produkcijas realizācijas iespēju paplašināšanai viņi būvē kautuvi un palielina cūku skaitu.
“Laukos šodien nevienam nav viegli, bet arī pēc septiņiem saimniekošanas gadiem plinti krūmos neesam metuši. Ja mēs staigātu pa cūku fermu kā roboti, nedomājot, kā attīstīt ražošanu, nekā nebūtu. Neiztiekam bez problēmām, bet to veiksmīga atrisināšana izglīto,” saka V.Širaka.
Kopā ar dzīvesbiedru viņa šobrīd aprūpē 20 sivēnmātes, 70 dažāda vecuma sivēnus un 30 tādus, kas jau kaujami, kā arī divus šķirnes kuiļus. Ir arī palīgs, kas pieved barību un iztīra mēslus. Lauksaimniecībā izmantojamā platība saimniecībā ir 140 hektāri, no kuriem 80 ir mantojuma zeme.
“Saimniekot sākām ar to, ka paņēmām aizdevumu, lai iegādātos traktoru. Negribējām būt atkarīgi no citiem, jo tas traucē ritmiski strādāt. Vīram ir prasmīgas rokas. Viņš daudz ko spēj paveikt pats, neaicinot talkā speciālistus. Tā, piemēram, tapa graudu kalte, jo citur par kaltēšanu ir dārgi jāmaksā. Arī miglotājs, izņemot šķidrumam paredzēto mucu, ir Aivara veikums. Likvidējoties kopsaimniecībai, pirms vairākiem gadiem privatizējām cūku fermu, ko šodien uzskatām par galveno saimniekošanas pamatu un sākumu,” stāsta V.Širaka.
Saimniekošanas laikā ņemts trešais kredīts septiņu tūkstošu latu apmērā, kas atlīdzināms desmit gados, jo saimniekiem izveidojusies pārliecība, ka bez aizdevuma iztikt nevar.
Galvenais ir pareizi barot
“Rubeņu” saimnieki audzē arī graudus, kurus pārstrādā un izēdina cūkām. Tos glabā bunkuros, kas atrodas pie fermas un arī ir kādreizējās kopsaimniecības godība. Cūkkopēja atzīst, ka saimniekojot gadījies arī kļūdīties.
“Atceros, ka vienā gadā 30 sivēnmātēm viens pēc otra sāka nobeigties sivēni. Nesapratu, kāpēc tā, līdz veterinārā speciāliste ieteica nomainīt barību. Tas palīdzēja, jo izrādījās, ka izēdinām jaunus graudus. Lai šādas problēmas neradītu, cūkkopībā jāievēro dažādas būtiskas lietas. Citkārt sivēnmātes nepalika grūtas. Izrādījās, ka viņām trūkst selēna,” skaidro V.Širaka.
Saimniecībā ir arī slaucamās govis, bet pienu izbaro sivēniem. Viņu ēdienkartē ir ne tikai specializētā barība, bet arī kartupeļi, saimniecībā gatavoti siena milti. Velta pārliecinājusies, ka tad cūkgaļa ir garšīgāka un iespējams ietaupīt līdzekļus. Dienā cūkām izbaro 300 kilogramu miltu.
“Esmu iemācījusies variēt. Ja kartupeļiem tirgū nav cenas, izbaroju cūkām. Ir jābūt elastīgam,” uzskata saimniece.
Kautuve “atbrīvos rokas”
Saimniecības ienākumu avots ir sivēnu un gaļas realizācija, bet tirgus iespēju palielinājumam izbūvē kautuvi.
“Man izbrīnīti jautā, kāpēc vajadzīga kautuve, ja veterinārās prasības tām ir drakoniskas. Atbildu, ka kautuve “atbrīvos rokas” un varēšu ērtāk rīkoties ar naudu, jo šobrīd esam realizējuši cūkgaļu pārstrādes uzņēmumam, kas par to ir parādā tūkstoš latu. Lai nodrošinātu pieprasījumu pēc cūkgaļas, kas arī tagad ir iespējams, paplašināsim novietni,” stāsta cūkkopēja. Pie mazjaudas kautuves paredzēta atsevišķa telpa gaļas atdzesēšanai, vieta saldējamai kamerai, kā arī laboratorijai.
Zemnieku saimniecība “Rubeņi” ar gaļu apgādā specializēto Valsts sociālās aprūpes centru “Litene” un slimnīcu. Saimnieki uzskata, ka pircējiem realizējama kvalitatīva produkcija, tāpēc sivēni pirms pārdošanas ir saņēmuši obligātās profilaktiskās potes.
Ierīko atnešanās telpu
Cūku novietnē pirms trim gadiem ierīkota atsevišķa atnešanās telpa, kas ļauj saglabāt visus jaundzimušos sivēnus, bet kopējai ik pa brīdim nav jāsteidzas uz kūti, lai uzmanītu sivēnmāti. Idejas autors ir Aivars.
“Agrāk augas naktis pavadīju fermā, jo tā neatrodas dzīvojamās mājas tuvumā. Gadījās arī tā, ka atnākot ieraudzīju – sivēnmāte atnesusies, bet metiens – beigts. Aizgaldu nav daudz, tāpēc vienā nākas izmitināt divas sivēnmātes, un tad gadās visādi. Tagad, tiklīdz pamanu, ka tuvojas atnešanās, sivēnmāti pārdzenu uz dzemdību telpu, kur ir silti. No rīta atnāku, salasu sivēnus, novietoju zem sildlampām, un nekādu problēmu,” V.Širaka pauž apmierinātību.
Lielākais metiens esot bijis 16 sivēnu, bet vidēji dzimstot desmit. Viņa apgalvo, ka, strādājot fermā, noteicošā neesot nauda, bet gandarījums, ka izdevies izaudzēt labu šķirnes sivēnmāti, saglabāt visus sivēnus, atmaksāt kredītu un pilnveidot ražotni.
