Solfedžo stundas Gulbenes mūzikas skolā, darbs ar vairākiem vokālajiem ansambļiem un Gulbenes kultūras centra jaukto kori “Harmonija” – tā ir neliela daļa no gulbenietes Māras Mezītes ikdienas pienākumiem.
Solfedžo stundas Gulbenes mūzikas skolā, darbs ar vairākiem vokālajiem ansambļiem un Gulbenes kultūras centra jaukto kori “Harmonija” – tā ir neliela daļa no gulbenietes Māras Mezītes ikdienas pienākumiem.
Tomēr Māra nežēlojas, ka pārāk maz laika atliek atpūtai. Viņa zina, ka cilvēkam, kas sirdi un domas atdevis mūzikai, jāspēj atteikties no dīkā vadītām stundām.
Kā sākās tava draudzība ar mūziku?
Mācoties pamatskolas
7. klasē, noorganizēju klases meiteņu ansambli, kopā ar to uzstājos klases vakaros un vecākiem veltītajos pasākumos. Klavierspēli apguvu Gulbenes mūzikas skolā, kur man nemitīgi mainījās pedagogi. Vispārizglītojošajā skolā nebiju draugos ar matemātikas formulām, tāpēc, beidzot 8.klasi un paklausot mammas ieteikumam, iestājos Cēsu mūzikas vidusskolā kordiriģentu nodaļā. Par pianisti nekļuvu, jo apzinājos, ka nespēlēju tādā līmenī, lai ar kaut ko izceltos. Iespējams, skolas laikā bija iepaticies dziesmu apguvi ierādīt citiem, tāpēc bija vēlme to turpināt. Cēsīs pamatīgāk apguvu arī klavierspēli. Šodien, atceroties to laiku, domāju, ka pedagogiem viegli ar mani nebija, jo mēdzu būt spītīga.
Vai arī tad, kad vajadzēja apgūt diriģēšanas iemaņas?
Varbūt. Diriģēšanu mācījos pie pedagoģes Ullas Siksnes, lai gan labprātāk to būtu darījusi pie Līgas Priedītes. Viņa no katra – arī viduvēja audzēkņa – prata izveidot labus diriģentus un personības. Mums vajadzēja darīt visu – gan iespējamo, gan neiespējamo, lai tas, kas bija nolēmis kļūt par diriģentu, sasniegtu mērķi. Protams, visa pamatā bija neatlaidīgs darbs. Stundām ilgi vajadzēja stāvēt pie spoguļa un, apgūstot diriģentam nepieciešamās kustības un sejas mīmiku, iztēloties, ka priekšā stāv daudzbalsīgs koris. Nudien, tas nebija vienkārši. Dažkārt klasē nebija spoguļa. Koncertmeistars spēlēja klavieres, bet es stāvēju ar seju pret sienu un diriģēju, uzklausot pedagoga aizrādījumus, ka jāievēro dinamika un sejā jāatspoguļojas izjūtām.
Gatavojoties valsts eksāmenam, strādāju ar vidusskolas mācību kori. Lai gan dziedātāji bija saprotoši, tomēr viegls šis darbs nebija. Nejūtīga siena un dzīvi cilvēki ir atšķirīgi. Eksāmenā pēc dziesmas diriģēšanas sekoja darbs ar kori. Par to saņēmu izcilu vērtējumu. Visi brīnījās, kā man tas izdevies.
Vai arī tagad tu stāvi pie spoguļa un diriģē?
Dažkārt stāvu, bet ārkārtīgi reti, jo ikdienā vairāk iznāk strādāt ar kori. Tomēr kustības ir jāturpina mācīties, īpaši, ja diriģējama sarežģīta dziesma. Ja diriģents stāvēs un tāpat vien plātīs rokas, tad arī koris tāpat dziedās. Ir jāzina viss uz priekšu.
Pirmās darba gaitas tu saisti ar Gulbeni un konkrētu kolektīvu?
Nē. Pabeidzu mūzikas vidusskolu un sāku strādāt Ogres vidusskolā par dziedāšanas skolotāju, lai gan mamma mudināja nākt strādāt uz Gulbenes mūzikas skolu. Tolaik pati īsti nezināju, ko vēlos. Ogrē sapratu, ka nevēlos visu mūžu strādāt vispārizglītojošajā skolā, jo bija lielas klases. Stundas lielākā daļa pagāja, cīnoties par disciplīnu. Domāju, ka vispār mainīšu specialitāti. Nenostrādājot trīs obligātos gadus, atgriezos Gulbenes rajonā, sāku strādāt par dziedāšanas skolotāju Litenes pamatskolā. Litenē iepazinos un apprecējos ar Zinti. Piedzima dēls Lauris, sāku domāt par darbu Gulbenē. Sākumā mūzikas skolā biju klavieru skolotāja, pēc tam izvēlējos solfedžo.
Kāda šodien ir audzēkņu attieksme pret solfedžo?
Nezinu, ko par to domā citi pedagogi, bet manas grupas bērni solfedžo apgūst labprāt. Mūzikas diktātu rakstīšana viņus nebiedē. Ja dažkārt nenotiek solfedžo stunda, neviens par to nepriecājas, kā mēs to savulaik darījām, bet vēlas zināt, kāpēc tā. Man tas izbrīna. Protams, ir audzēkņi, kam solfedžo nepadodas, bet tur neko nevar darīt.
Tavuprāt, kas mudina bērnus apmeklēt mūzikas skolu?
Daudzi to dara vecāku mudināti, lai gan viņu talants saistās ar kaut ko citu. Daļa bērnu darbojas dažādos ansambļos un vēlas mūzikā sasniegt kaut ko vairāk. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad vecākiem sakām, ka mūzikas skola viņu bērnam nav pareizā izvēle. To pateikt ir grūti. Vieglāku šo situāciju padara tas, ka mūzikas skolā ir sagatavošanas grupa. Ja nodarbības tajā bērnam sagādā grūtības, tad 1.klasē viņu neuzņem.
Kā tu raksturotu sevi kā pedagogu un vienkārši Māru?
Domāju, ka esmu stingra un prasīga skolotāja, bet tā nav vienmēr. Ar bērniem atrodam laiku pārrunāt mūzikas jaunumus un citas viņus interesējošas tēmas.
Pēc būtības esmu ļoti mainīga. Ārēji, ja es nesmaidu, tad izskatos dusmīga. To esmu mantojusi no tēva. Vienā brīdī ārkārtīgi dusmojos, bet nākamajā par kaut ko sirsnīgi smejos. Spēju ātri uzliesmot.
Kur tas notiek visbiežāk?
Strādājot ar jaukto kori. Ar vokālajiem ansambļiem problēmu nav. Uz mēģinājumiem Jaungulbenē braucu kā uz atpūtu. Sieviešu un vīru vokālā ansambļa dalībnieki nekad nesūdzas, ka ir noguruši, un jābeidz dziedāt. Korī, ko vadu otro gadu, diemžēl tā nav. Strādājot ar kori, visvairāk izjūtu vīru balsu trūkumu. Esmu uzrunājusi daudzus, bet viņi aizbildinās ar laika trūkumu.
Ar ko atšķiras darbs vīru un sieviešu vokālajā ansamblī?
Esmu pārliecinājusies, ka ar vīriešiem strādāt ir grūtāk, jo viņi ir pļāpīgāki. Ja iesāk kaut ko apspriest un smieties, tad nevar beigt. Visbiežāk tas saistās ar dziesmas vārdiem. Iekams nav izpaustas visas variācijas, jautrība nerimst. Sievietēm atbildība ir lielāka. Viņas ir ārkārtīgi centīgas. Ar viņām strādāju kopš 1976. gada. Pirms uzstāšanās ārēji uztraukumu vairāk izrāda sievietes, bet viņas ātrāk spēj to pārvarēt. Vīriem par uztraukumu liecina sejas.
Ansamblis un dziesmu izvēle?
Pie repertuāra es strādāju, jo uzskatu, ka vokālais ansamblis nevar dziedāt kora dziesmas, bet skatēs pievērsties šlāgeriem. Domājot par repertuāru, pērn vērsos pēc palīdzības pie kompozīciju meistares Līga Liepiņas – Kaņepes ar lūgumu uzrakstīt sievām piemērotu skates dziesmu. Tā bija grūta, bet šogad zonas skatē to izdevās labi nodziedāt. Protams, esam sagatavojuši arī vienkāršu un lirisku melodiju programmu, kas ir pieprasīta dažādos Jaungulbenes pagasta pasākumos. Bieži mēdzu pārcilāt un pārskatīt agrākajos gados rakstītu dziesmu notis, vienmēr atrodot kaut ko noderīgu. Rīgā apmeklēju mūzikas veikalus.
Diemžēl šodien sieviešu vokālie ansambļi nevienam nav vajadzīgi, bet cilvēkiem patīk un, galvenais, viņi vēlas dziedāt. Šī patiesība ir katra kolektīva pamatā, kas darbojas ilgi. Mums dažkārt aizrāda, ka nekas nemainās, bet sieviešu vokālais ansamblis diezin vai ir piemērots šova veidošanai. Priecājos, ka rajonā notiek šīs skates. Vismaz ir mērķis, uz ko tiekties. Ja notiek vārīšanās savā sulā, ir bēdīgi.
Vai mājās tu mēdz klausīties mūziku?
Nē. Tā skan tikai fonā. Ansambļa dalībnieces bieži vaicā, vai esmu dzirdējusi vienu vai otru jaunu, piemēram, Ances Krauzes izpildītu melodiju. Atzīstos, ka ne. Arī klasisko mūziku klausos tikai saistībā ar darbu. Par vienu no labākajiem kolektīviem uzskatu jauniešu kori “Kamēr”. Priecājos par tiem dziedātājiem, kas patiesi ir apveltīti ar vokālajām dotībām un tās turpina izkopt. Ir arī tādi, kas dēvē sevi par dziedoņiem, bet viņu talants pieder šovam. Runājot par “Talantu fabriku”, uzskatu, ka tā dod peļņu organizētājiem un vadītājiem. Varbūt arī nelielu atpazīstamību dažiem jauniešiem. Neko vairāk. Pozitīvi, ka ar viņiem strādā vokālie pedagogi.
Tavuprāt, dziedāt var iemācīties visi?
Ja cilvēks vispār nedzied, to var iemācīt tik daudz, lai viņš spētu kaut ko piedziedāt. Lai dziedātu patstāvīgi, ir jābūt dabas dotam talantam, kas apvienots ar cītīgu muzikalitātes izkopšanu.
Kā tu atpūties?
Litenē man tagad ir lauku māja. Patīk klusums un miers, tāpēc, iespējams, ka vecumdienas pavadīšu laukos, bet ar vienu noteikumu, ka tuvumā nav vēl kāda māja (smejas).
Man patīk dzīvnieki, tāpēc katru dienu braucu uz Liteni tos barot. Ir arī liela kūts, kurā mīt vistas. Atvaļinājumu spēju iedomāties tikai absolūtā lauku klusumā. Cilvēku burzmu sev apkārt nevēlos.
Vai viegli būt autosportista sievai?
Viegli. Mēs ar Zinti abi esam radošas personības, kas viens otram netraucējam, bet papildinām. Galvenais – vienam otru nevajag ierobežot. Otra cilvēka vēlmes ir jārespektē, tad viņš atbildēs ar to pašu.
