Krīt baltas sniegpārslas, eglītes zaros deg spožas sveču liesmas un cilvēki gaida notiekam Ziemassvētku brīnumu. Kā Ziemassvētku brīnums saviem vecākiem pirms 70 gadiem pasaulē nāca arī tirzmaliete Ieva Bērziņa.
– Vai tas, ka esat dzimusi Ziemassvētku laikā, ir kaut kā īpaši ietekmējis jūsu dzīvi?
– Mēs katrs esam bagāts ar to, ka mums pieder viss, kas ar mums ir noticis. Atceroties visu, kas ir noticis ar mani, es droši vien varu būt pateicīga savam sargeņģelim un varbūt arī tai Ziemassvētku dienai, kurā piedzimu, ka manā dzīvē viss ir ritējis veiksmīgi. Par savu dzīvi es nevaru teikt nevienu sliktu vārdu – kā agrāk teica mana vecmāmiņa, tā jau būtu Dievam acīs spļaušana. Nerunāsim, protams, par biogrāfiskiem notikumiem, bet tie tikai ir izgreznojuši manu dzīvi. Tas, ko esmu piedzīvojusi kā pediatre, man nekad neaizmirsīsies. Arī tas, ko es piedzīvoju pašreiz, strādājot ar veciem cilvēkiem, liek daudz ko piedomāt un vērtēt citādāk.
– Vai nav mazliet žēl, ka visi svētki ir vienā dienā?
– Esmu dzimusi savā vārdadienā. Mani bija nolemts saukt par Ievu. Dakteris ir smējies un jautājis, kas būšot, ja nu gadījumā piedzims dēls, vai tad saukšot par Ādamu? Bet mammīte bija pārliecināta, ka būs meita.
Mans vārds ir saaudzis ar eglīti. Arī tad, kad eglītes nededzināja, kad Latvijā Ziemassvētkus nesvinēja, man tie bija vienmēr un arī mūsu ģimenē tie ir bijuši vienmēr. Man eglīšu ir bijis tikpat daudz, cik man ir gadu. Tas ir tāds rituāls, kas saistās ar mīļumu un jaukumu. Mūsu ģimenē Ziemassvētki nav tik daudz saistījušies ar baznīcā iešanu. Eglīte vienmēr ir bijusi mūsu mājas altāris. Ziemassvētki vienmēr ir bijuši radu kopā sanākšanas svētki, un tikai tagad varbūt nedaudz ir rūgtums, droši vien tāpat tas ir arī daudzās citās ģimenēs, jo dažnedažādu apstākļu dēļ mēs vairs nevaram sapulcēties tādā pulkā kā kādreiz.
– Kuri Ziemassvētki atmiņā ir palikuši visspilgtāk?
– Visjaukākās atmiņas par Ziemassvētkiem saistās ar bērnību. Es mūžīgi atcerēšos, ka vecmamma man vienmēr dāvināja neparastas dāvanas. Vienā dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja mazo cukurvistiņu un cukurgailīti, un šis gailītis tik skaisti dziedāja. To atcerēšos visu mūžu. Ir bijis arī daudz citu skaistu dāvanu, taču šī atmiņā ir iespiedusies īpaši spilgti.
Skumjākie Ziemassvētki bija tad, kad mācījos Pēterburgā. Tad bija jāuzbur Ziemassvētku sajūta kopmītnes istabiņā, bet, par laimi, ar radu atbalstu Ziemassvētki man vienmēr ir bijuši sirdī.
– Vai Ziemassvētkos esat piedzīvojusi brīnumu?
– Ziemassvētki paši par sevi jau ir brīnums. Īpašus brīnumus neesmu šajā laikā piedzīvojusi, taču brīnums varbūt ir pēkšņi atcerēties tos cilvēkus, ar kuriem pašreizējais moments nemaz nesaistās.
Ja mani mazbērni – trīnīši – būtu piedzimuši Ziemassvētkos, tas būtu īsts brīnums, bet viņi dzima februārī. Un tomēr – man ir septiņi mazbērni, es varu septiņas reizes runāt par katru no viņiem!
– Lepojaties ar saviem bērniem un mazbērniem.
– Es nedaudz gaužos, ka mana vecākā mazmeita ir Nīderlandē un tur studē. Man ir mazliet bail, ka viņa neatgriezīsies atpakaļ. Taču citādi – bērni un mazbērni man ir malači. Visi mācās, ceru, ka arī mazos būs spēks izskolot.
Es nezinu, kā ir ar citu cilvēku sajūtām, bet tagad, strādājot ar veciem cilvēkiem, redzu un izjūtu vecumu. Un man pret vecumu nav nekādu ilūziju. Redzu, cik pie katra cilvēka kāds no ģimenes vairs atnāk, cik viņš jūtas pamests vai nepamests. Tieši tādēļ mēs arī savā namiņā cenšamies šajā laikā iedegt Ziemassvētku gaismiņu. Šajā sakarā arī gribu izteikt pateicību tām pašvaldībām, kas ne tikai formāli rūpējas par sava pagasta iedzīvotājiem, bet atceras viņus arī Ziemassvētkos. Tas nozīmē, ka žēlsirdība nav zudusi. Mēs jau dodam ne jau tāpēc, lai tam otram cilvēkam būtu, bet lai mēs paši būtu apmierināti, ka esam devuši.
Kad man, piemēram, zvana telefons, es zinu, ka mani kādam vajag, un līdz šim vēl nav skanējis – vai tev ko nevajag? Tas laikam liecina, ka es joprojām esmu jauna, visu varoša vecmāmiņa. Un es tiešām cenšos tāda arī būt! Jo dots devējam atdodas.
– Kā jūs pievērsāties rakstīšanai?
– Kaut kur tā indeve sākās. Laikam jau ar to pašu „Latvijas Avīzi”. Es vienkārši atcerējos mammas kādreiz teikto, ka vienu romānu jau katrs var uzrakstīt. Pie tā es arī pieķēros. Kāds tas pirmais cepiens iznāca, tāds iznāca, bet tad jau āķis bija lūpā un sāka dīdīt rakstītāja nemiers. Es nekad neko nenorakstu no dzīves tieši. Man ir bailes, ka visi prototipi man nāks virsū. Arī tagad tas reizēm notiek, dažreiz pat nākas izskaidroties. Es sajaucu visu kā rasola bļodā, paņemu pa vienam kumosiņam no šā un tā. Piemēram, biju kādās bērēs, vēroju situāciju un man sagribējās pafantazēt, kā viss notika dzīvē. Tas patiesībā ir arī motīvs manam nākamajam darbam, pie kura pašreiz strādāju. Kad savukārt rakstīju par surogātmāti, mani šī tēma medicīniski gandrīz sāka vajāt. Man bija interesanti, kā var justies sieviete, kas iznēsā svešu bērnu peļņas nolūkā. Tad šī tēma vēl bija jauna. Šobrīd tā jau ir tikpat parasta lieta, kā pārstādīt nieres vai aknas, vai veikt sirds operāciju. Man vienmēr gribas atrast kaut ko neparastu. Cik gan ilgi var rakstīt par mīlas trijstūriem, lai gan arī tas ir interesanti. Tāpat rodas arī īsie stāstiņi. Piemēram, es katru dienu braucu ar mašīnu un man pretī vienmēr skrien suņuks – noplucis, maziņš, pinkains, viņš tik aši, aši skrien. Un es domāju, kur viņš tā skrien tāpat kā es. Tā arī rodas šie stāsti. Katrā šajā stāstā ir kaut kāds pārdzīvojums.
– Nupat klajā nāca arī jūsu jaunais romāns “Nenosodi mani!”.
– Pēdējā romānā ir redzamas emocijas. Vai nav tā, ka mūsu bērni par mums patiesībā neko nezina un mēs arī negribam neko viņiem stāstīt, kas būtu ne tā saprotams? Tagad visapkārt ir tik daudz šķirtu ģimeņu, dažādu attiecību, dažādu peripetiju. Mana varone atzīstas, kā savulaik aizrāvusies ar muzikantu. Kaut vai meita šo grēksūdzi izlasīs 40 gados, viņa grib, lai viņa saprot, kāpēc tā ir iznācis. Viņai pietiek spēka pateikt meitai, lai nenosoda viņu.
Man ir prieks par šo romānu, taču nav vairs tās eiforijas, kāda bija, iznākot pirmajam romānam. Tomēr es ļoti lepojos ar šīs grāmatas pēdējo nodaļu. Tā gan nav saistīta ar pašu romānu, bet veltīta Tirzai un mūsu novadniekiem. Šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus atcerētos. Šī nodaļa ir kā dāvana Tirzai un mūsu Latvijai 90.gadu jubilejā.
– Kāds ir jūsu kvēlākais sapnis?
– Varbūt tas ir muļķīgi, bet man ļoti gribas, lai vecākā mazmeita tomēr atgriežas Latvijā. Man pat bija sapnis, ka tā jau ir noticis. Vēl nebiju pamodusies un domāju – man ir vienalga, kas ar viņu ir noticis, bet paldies Dievam, ka viņa ir mājās.
Man ļoti negribētos, ka arī visi pārējie mazbērni aizklīst kaut kut projām, bet es apzinos, ka tā var notikt. Vēlos, lai visi Latvijas bērni brauc un skolojas, bet lai atgriežas un atgriežas jau citā kvalitātē. Šī problēma šobrīd jau skar daudzas ģimenes. Mans sapnis tiešām būtu – lai visi Latvijas bērni reiz atgriežas mājās un tur gaišu mūsu Latviju!
Vizītkarte:
Ieva Bērziņa dzimusi: 1938.gada 24.decembrī.
Bērni: 2 meitas – Arta un Dace.
Mazbērni: Kristīne, Miķelis, Baiba, Līga, Anda, Ance, Agate.
Bibliogrāfija: romāns “Dālderkalnā” (2000.gads), literārs autobiogrāfisks vēstījums “Tikai cilvēki” (2002.gads), romāns “Jaunie laiki Dālderkalnā” (2004.gads), īsromāns “Surogātmāte” (2007), garais stāsts “Pansionāta stāsti” (2008.gads), apmēram 20 dažādi stāsti.
