Ziemassvētki šogad nāca tik gausi, ka daudzās ģimenēs bērni sāka pat šaubīties, vai tie vispār atnāks. Sniegs nesniga un nesniga, un kas tad tie Latvijā par Ziemassvētkiem bez sniega?
Ziemassvētki šogad nāca tik gausi, ka daudzās ģimenēs bērni sāka pat šaubīties, vai tie vispār atnāks. Sniegs nesniga un nesniga, un kas tad tie Latvijā par Ziemassvētkiem bez sniega? Nevar taču tā būt, ka sniega svētkos nebūs? Var nebūt mājās svētku eglītes, pīrāgu un dāvanu, bet sniegam uz svētkiem vienalga jābūt. Tas ir tikpat kā balts galdauts uz svētku galda. Bērni vai katru dienu par to vien runāja, tomēr katru rītu, loga aizkarus atvelkot, gaidīja vilšanās: zaļā zālīte nelielajā dārziņā, likās, ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Zīlītes slinki knābāja balkonā uzkārto speķi, bet no jumta pilēja lietus lāses kā asaras. Ziemassvētku vecītis ar dāvanām atbrauc allažiņ pa sniegu, siltās drēbēs saģērbies. Vai varēja paredzēt, kā vecītis ieradīsies šogad? Protams, šaubu nebija – viņš vienalga ieradīsies. Tad bērniem būs jāatskaita mācītie dzejolīši un pienāksies saldumu paciņas, būs rotaļas. Zariņu ģimenē svētku gaidīšanas prieks šogad bija tāds kā noplacis ne tikai sniega trūkuma dēļ: arī mamma vai ik dienas skandināja, ka viņiem mājās svētku šogad nebūs, jo tētis ir projām ārzemēs peļņā, naudiņas mājās ir maz, un galu galā viņai nav garastāvokļa svētkus rīkot. Aiziešot tikai uz bērnu eglīti un nekādu mājas svinēšanu viņa netaisīšot, televīzijā rādīšot Ziemassvētkus, un neko labāku par televizoru jau neviens vēl neesot izgudrojis.
Jā! Kalendārā ar sarkanu krāsu ir atzīmētas svētku dienas, bet tos rīkot ir katra paša darīšana. Lai mamma teiktu ko teikdama, visiem trim bērniem: Jancim, Valdiņam un Antriņai pērnie Ziemassvētki bija tā kā piemirsušies, jo tētis pirms svētkiem aizbrauca un Ziemassvētku vecītis tā arī viņu mājās neieradās. Gads ir bijis tik garš! Antriņa vispār pērngad bija knīpa, trīs gadus veca un tāpēc neko par Ziemassvētku vecīti, dāvanām un saldumiem nevarēja atcerēties, jo bērnudārzā pērngad vēl negāja un atmiņā bija iespiedusies tikai lielā kultūras nama egle, pie kuras viņa tā nobijās no Ziemassvētku vecīša bārdas un lielā deguna, ka aizmirsa pat savu dzejolīti un sāka raudāt. Valdiņš noskaitīja dziesmiņu arī viņas vietā, un saldumu paciņu meitene dabūja. Tomēr pārbīlis no svētku vecīša bija palicis atmiņā. Tas nebija mīlīgs vecītis!
Abi brāļi jau gāja skolā, tāpēc par svētkiem zināja pietiekami daudz, lai nojaustu patieso Ziemassvētku vecīša izcelšanos, tomēr māsiņai viņi klāstīja to, kam paši bija ilgi ticējuši: galvenais svētku labdaris ir un paliek Ziemassvētku vecītis, kas atbrauc vai nu ziemeļbriežu kamanās no Lapzemes, vai atbrien tepat no nekurienes… Antriņa ticēja skaistajām Ziemassvētku pasakām un no visas sirds šogad gaidīja svētkus ar sarkano mašīnu karavānu… Televizorā vai ik vakaru rādīja vīru sarkanajā mētelī, kas lido arī pa gaisu ziemeļbriežu ragavās, un viss apkārt mirdz un laistās. Šogad viņa no vecīša nebaidīsies. Tas droši vien būs citādāks vecītis ar mīlīgāku seju un mazāku degunu.
Beidzot sāka snigt! Kas ilgi nav bijis, tas liekas neatkārtojams un tik skaits! Sniegs krita un krita, pūkainas baltas segas dabūja katrs stāds, katrs krūms un koks. Zīlītēm atgriezās apetīte, un tās bariem vien sāka pulcēties pie balkonā izkārtā speķa.
Mamma pārnāca no darbiņa ar padusē iespiestu eglīti – zaļu un kuplu, sniegā nedaudz samirkušu: – Es nolēmu, ka Ziemassvētki šogad mums nedrīkst aiziet garām. Ir labas ziņas… Mums ir jāgatavojas uz svinēšanu! Pie darba bērni!
Un Jancis sameklēja uz balkona nolikto eglītes kāju, un drīz jau meža zaļsvārce tika gatavota svētkiem, izgreznota un sapušķota. Krāsainās pērnā gada elektriskās lampiņas arī nebija sabojājušās un uzsāka vizuļot, mirgot un zibēt. Ar šo brīdi Zariņu mājās sākās pilnīgi cita noskaņa, un pats jaukākais bērniem bija tas, ka mamma atkal ir jautra, mīļa un vairs nemaz par niekiem nebaras. Katram atradās darbiņš, lai svētki tiktu godam sagaidīti… Bieži iedžinkstējās arī mammas mobilais telefons. Daudzas dienas tas bija klusējis kā sabojājies, bet tagad mamma runāja un runāja, reizēm izsteidzoties verandā. “Viņai laikam palicis karsti,” tā nosprieda abi zēni. Tas, ko viņa runāja, izklausījās priecīgi! Vai zvanīja tētis, to gribēja zināt visi trīs, bet mamma tikai noteica, ka zvanījis ir Ziemassvētku vecītis, kas viņus apmeklēšot varbūt šovakar, tikai tā pavēlāk, jo ceļš esot tāls. Arī brāļi iesaistījās Ziemassvētku vecīša gaidīšanas priekā. Jancis teica, ka no prieka sirdij krūtīs pietrūkstot vietas, tik jauki esot. Varēja tikai nojaust, par ko mamma tā priecājas un kas ir tas vecītis…
Kad pulkstenis rādīja jau devīto vakara stundu, atkal iezvanījās telefons, un mamma kā dzelta izdrāzās ārā, taču jau lai slēptu no bērniem sarunas saturu! Atgriezusies viņa nebija vairs tik priecīga kā iepriekš:
Vecīša šovakar nebūs! Tās sasodītās robežas… toties rītā no rīta solījās.
Labi, ka tā! Antriņa aizmiga drīz. Viņa bija tā piekususi, ka acis aizkrita kā smagi vāki, līdzko padzirdēja, ka Ziemassvētku vecīša šovakar nebūs. Mamma tikko paspēja mazo miegamici aiznest līdz gultai un novēlēt vissaldāko Ziemassvētku sapnīti.
Otrā rītā Antriņa pamodās agrāk. Lielajā istabā, eglītē iedegtas, mirguļoja krāsainās spuldzītes, bet uz mīksta krēsla spīdēja kas spožs un sarkans. Ziņkārība meitiņu vedināja izpētīt, kas ir tas, kas vakar tur nebija un tagad tā spīd: sarkanā drēbe likās mīksta un tai gar malu bija balta, pūkaina atloce. Turpat uz krēsla bija arī sarkana ar baltu malu cepure un laikam jau bārda, kādu Antriņa bija redzējusi televīzijā un arī kaut kur agrāk…
Kur ir Ziemassvētku vecītis? Viņš ir palicis pie mums pa nakti? – viņa metās uz mammas istabu pavēstīt par savu atradumu. Istabā virs mammas gultas dega spoža elektrisko gaismiņu virtene, tik skaista, ka Antriņa nevarēja ne acis nolaist. Arī tās tur vakar nebija. Istabā neviena! Mammu, Janci un Valdiņu viņa atrada virtuvē. Viņi laikam ēda brokastis.
Kur ir Ziemassvētku vecītis? – Antriņa vaicāja. – Es redzēju viņa drēbes, tur – istabā. Kāpēc viņš tās novilka? Vai viņš ir prom? – un kāda maza asara nodevīgi ritēja pār vaigu.
Viss ir kārtībā! Vecītis nekur nav pazudis, tikai uz brītiņu izgājis.
Mamma paņēma klēpī savu mazo meitiņu un sabučoja uz asarainā vaidziņa. – Ir pārbraucis tētis, un tālāko tu drīz no viņa uzzināsi. Tētim ir kas jauks padomā… pēcpusdienā ir bērnudārza eglīte, un tērps ir priekš tā vecīša… tētis atnāks uz dārziņu nedaudz vēlāk.
Bērnudārzā Ziemassvētki šogad bija izdevušies. Tā vismaz teica mamma. Vecītis visu pasākuma laiku bija kopā ar bērniem, stāstīja visādus jokus, dziedāja līdzi dziesmiņas un gāja rotaļās, tad dalīja saldumus un dāvanas. Šogad tās bija skaistas un lielas. Dārziņa vadītāja Ziedīte teica, ka visa sponsors ir kāds devīgs cilvēks… Antriņa kādu laiciņu pat sēdēja Ziemassvētku vecītim uz ceļiem, un šis vecītis viņai likās ļoti mīļš un skaists. Kad Antriņa bez aizķeršanās noskaitīja savu pantiņu, vecītis iedeva uz vaiga viņai bučiņu, bet audzinātājas aplaudēja viņas dzejolītim tik skaļi kā, likās, nevienam. Citiem bērniem vecītis nekādas bučiņas nedeva.
Kad svētki dārziņā beidzās, bērni Ziemassvētku vecīti pavadīja līdz pat durvīm.
Tētis dārziņā ieradās tikai tad, kad svētki bija jau gandrīz beigušies un bērni kopā ar vecākiem cienājās ar svētku gardumiem. Antriņa no tēva neatkāpās ne soli. Viņš smaržoja tikpat jauki kā aizgājušais Ziemassvētku vecītis.
