Bērnībā: jāļauj noticēt brīnumam.
Bērnībā: jāļauj noticēt brīnumam
Litenietis Aivars Krūmiņš jau četrus gadus, sagaidot gada skaistākos svētkus, apsarga formu nomaina ar Ziemassvētku vecīša tērpu. Viņa svētku prieks slēpjas citu cilvēku, īpaši bērnu, priekā un smieklos.
“Neliekuļošu, bet teikšu, ka Jaungada svinības man ir tuvākas nekā Ziemassvētki. Kad es biju bērns, reti kurā mājā svinēja Ziemassvētkus. Tomēr es šajos svētkos jūtos laimīgs, jo es varu darīt skaistu darbu – iepriecināt citus,” saka A.Krūmiņš.
Agrāk viņš darbojies Litenes dramatiskajā kolektīvā. Gūtais noderot tagad, jo Ziemassvētku vecītim ir vajadzīga drosme, lai, satiekoties ar mazo bērnu auditoriju, nebūtu jāmeklē pēc vārda kabatā. “Mazie bērni Ziemassvētku vecītim vēl tic. Arī mans dēls Artūrs ilgi ticēja. Pēc vecīša ciemošanās gan bija jādzird, ka tam bijusi tēta balss un tēta kurpes. Tagad vecīša noslēpumu un manu svētku formu slēpjam no divus gadus vecās meitas Danīnas. Bērniem ir jātic labajam. Arī es pats ticēju. Visi prātīgi vecāki pēc iespējas ilgāk vēlas bērniem saglabāt šo skaisto sapni par pasaku vecīti. Tam var noticēt tikai bērnībā,” domā A.Krūmiņš.
Aivars Krūmiņš atzīst, ka nav nekā patīkamāka kā bērnu smiekli par Ziemassvētku vecīša pateikto joku. Ne reizi viņam nav gadījies no bērnu mutes dzirdēt, ka viņš nav īstais vecītis. Tikai reiz kāda maza meitenīte Ziemassvētku vecīša klātbūtnē visu laiku raudājusi.
Šogad A.Krūmiņam, iespējams, nākšoties brist pa peļķēm un dubļiem, arī ziemeļbrieži ar ragavām palikuši tālu Ziemeļpolā. “Es varu braukt ar ratiem, kaut ar helikopteru. Galvenais, lai es paspēju būt norunātajā laikā un vietā. Jāteic, ka es cenšos par katru cenu bērniem piedāvāt arī žagarus. Man to ir tik daudz!” smej A.Krūmiņš un aicina svētkos atminēt Ziemassvētku vecīša grūto mīklu: “Cik manam ziemeļbriedim ir kāju? Viņam ir divas priekšējās, divas pakaļējās, divas labās, divas kreisās un katrā stūrī pa vienai.
