Savā pastkastē regulāri atrodu samestu makulatūru – reklāmu, kas drukāta uz glancēta krītpapīra! Viendien uz tualeti aiznesu kārtējo porciju. Sēžu (paši ziniet kur). Šķiroju. Lasu. Re, tajā kaudzē ir arī ielūgums! Uz normāla, mīksta papīra nodrukāts. Labi, ka nepaspēju… izmantot. Firma “Mura Vita” ielūdz tieši mani, Antonu, uz unikālu prezentāciju, kas domāta cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma. Tātad nopietniem “fruktiem” ar zināmiem ienākumiem, nevis kaut kādiem puņķutapām! Esmu aicināts arī līdzi uz prezentāciju ņemt dzīvesbiedri un vēl pāris draugus seniorus.
Mūždien sieva man pārmet, ka es par daudz esot iesēdies mājās. Šī pati gan pa pasauli tik skrien. Un mani sev vairs līdzi neaicina. Kauns esot. Griboties viņai, saprotiet, inteliģenti atpūsties. Atlaist nervus griboties. Ar ko kopā? Neko nezinu. Sadomājos un palika man sevis tik žēl. Arvien vairāk man sagribējās nokļūt tajā “Mura Vita” prezentācijā, bet tikai bez sievas.
Domāts – darīts. Noteiktajā dienā un stundā, uzcirties un sasmaržojies kā parfimērijas veikals, es, neko nepaskaidrojot sievai, aizsteidzos uz prezentāciju. Turp devos kopā ar sirdsdraudzeni – pastnieci Anniņu. Kā arī mums līdzi nāca mans labākais draugs – kaimiņš Toļiks no blakus dzīvokļa mājā, kurā dzīvoju pats. Protams, bez viņa sievas. Galu galā mums, večiem, savu reizi arī vajag atlaist nervus. Jutāmies – kā franti.
Prezentācija notika vācu valodā. Uzstājās respektabls, humorīgs čalis pusmūža gados. Bet par tulku viņam strādāja tāda smuka dāmīte vēl ņemamā vecumā. Viņa no manis savāca ielūgumu. Tik sirsnīgi acīs ieskatījās… Man, ziniet, asinsspiediens sakāpa. Un tad sākās. Citu pēc cita nosauca vinnētāju vārdus (no ielūgtajiem). Es pie sevis murmināju, kaut es būtu viens no laimīgajiem. Un tad atskanēja: “Antonio Krikumas!” Apmēram tā. Dabūju rotaļu lācīti. Protams, uzreiz to atdāvināju mīļotajai Anniņai. Viņa bija sajūsmā! Es arī. Palūkojos apkārt… Daudziem acīs redzēju skaudību. Super! Prezentācijā turpinājās. Un tad pasākuma vadītājs ar tulces palīdzību paziņoja: “Tūlīt pasniegsim dāvanas laulātajiem pāriem – šķidro ziepju flakonu ar īsta zelta graudiem! Lūdzu, sabučojieties, pāri, lai mēs jūs fiksējam!”
Es jau gribēju dot mutes savai Anniņai, bet viņa caur zobiem izdvesa, ka nevarot – man vispirms jāšķiroties no laulenes un jābildina Anniņa! “Nu vai zini, ziepju dēļ jāšķiras!?” es iesaucos, aizmirsdams par pieklājību. Pagriezu muguru Anniņai, kura man sēdēja pie kreisās rokas, un pievērsos Toļikam, kurš bija man pa labai rokai. Sakampu viņu un apdullināju ar ilgu, šmakstīgu buču tieši uz lūpām. Pasākuma dalībnieki bija sajūsmā, sāka aplaudēt. Aizmugurē kāds uzsita man pa plecu un apsveica ar legalizēšanos. Pat nemanīju, kā Anniņa tajā brīdī raudādama aizskrien projām, savā vietā atstādama… mīksto lācīti. Pasākuma vadītājs pienāca personīgi paspiest roku gan man, gan Toļikam. Pasniedza ziepes. Johaidī – uz diviem vienu flakonu! Vācietis kaut ko sirsnīgi pateica. Tulce darīja zināmu mums viņa vēlējumu: “Lietojiet dāvanu kopā!”
Tālāk man arvien sāka likties, ka dzīvoju pilsētā, kurā iedzīvotāji naudu audzē kokos. Pasakaina pirktspēja. Arī man pašam! Kad sākās vācu daudzfunkcionāla brīnumputekļsūcēja reklāma (piemēram, var ne tikai iesūkt uz grīdas pabirušās kafijas pupiņas, bet vienlaikus arī samalt tās), Toļiks man ausī dīca: “Gribu, ļoti, nopērc, mīļais!” Izlikos nedzirdam. Tad Toļiks to pašu pateica skaļi. Nācās pirkt. Vācijā šāds daudzfunkcionāls putekļsūcējs maksātu 2000 eiro, es nopirku par nieka 300 eiro. Uz nomaksu, protams. Toļiks dāvanu tūlīt man izrāva no rokām. “Ņemšu kā sāpju naudu,” viņš noburkšķēja, “pievienošu akumulatoram un izmantošu dzērveņu lasīšanai purvā, uzreiz pārvēršot ogas smūtijā.” Gribēju pajautāt, kas tas smūtijs tāds ir, bet atmetu ar roku.
Vācietis piedāvāja arī īpašu terapijas produktu – aitas vilnas matraci ar magnētiem. Tas maksāja tikai 600 eiro (Vācijā maksātu 3000 eiro). Toļiks sāka man pieprasīt arī to. “Re, jau viens, trīs, seši pāri pērk! Mums arī vajag!” uzstāja mans pārinieks. Te nu es paliku nelokāms, pateicu skaidri un gaiši: “Apmierinies ar putekļsūcēju!”
Ar to vēl viss nebeidzās. Toļiks mani tomēr pierunāja nopirkt viņam relaksējošu krēmu par 20 eiro, kā arī ārstniecisku krēmu par 10 eiro. Promejot mēs katrs dabūjām solīto dāvanu – vēl pa pudelei ar šķidrajam ziepēm. Es jau nu nebiju pārāk apmierināts, tam prezentācijas pasākuma vadītājam pateicu: “Tik daudz ziepju… Kur lai tās visas liek?!” Vācietim acīs iedegās uguntiņas. Viņš nu jau skaidrā krievu mēlē pats vērsās tieši pie manis bez jebkāda tulka starpniecības: “Milo nazat!”
Laikam tas latviski nozīmē – ziepes pakaļā. Kā to saprast?! A “vācietis” maigi skatās man acīs un saka: “V zamen – noč somnoj!” Laikam tas jāsaprot tā, ka šim pašam vajag tās ziepes jau šonakt.
Šito dzirdot, mēs ar Toļiku ņēmām kājas pār pleciem. Ziepes ir! Kas par daudz, tas par skādi. Bet vienalga neatdosim. Kaut vai uz maizes smērēsim!
