Rancēniete Biruta Birnbauma no “Brīvnieku” mājām ir pelnījusi, lai viņai sarīkotu izstādi, jo 75 gadus vecā sieviete zīmē apbrīnojami skaistas apsveikumu kartītes.
Rancēniete Biruta Birnbauma no “Brīvnieku” mājām ir pelnījusi, lai viņai sarīkotu izstādi, jo 75 gadus vecā sieviete zīmē apbrīnojami skaistas apsveikumu kartītes. Ja uz tām attēlotie ziedi spētu smaržot, nelielā istaba lauku mājā līdzinātos puķu pārpilnai pļavai ar tai raksturīgo krāsu un smaržu daudzveidību.
Biruta stāsta, lai zīmētie pieneņu ziedi līdzinātos tiem, kas pavasaros veras pļavā, vai magones, kas dobē pie mājas, viņa nometusies uz ceļiem to priekšā un ilgu laiku pētījusi ziedu uzbūvi, pārliecinoties, lai arī kā cilvēks censtos, neviens nespēj būt labāks mākslinieks par dabu.
“Kopš bērnības vienmēr atceros sevi ar zīmuli rokās. Ja tolaik būtu bijusi tāda zīmējamā papīra daudzveidība, kāda ir šodien! Zīmēju uz avīžu baltajām maliņām un ietinamā papīra. Ja arī būtu labs zīmējamais papīrs, vecāki to nevarētu atļauties, lai gan viņiem bijām tikai divi bērni. Tētis bija amatnieks. Atceros, kā viņš uz kredīta iegādājās stelles, kā pats savām rokām uzcēla “Brīvniekus”, kuros esmu dzimusi. Mana mamma bija beigusi Kaucmindes mājturības skolu, bet tētis – Viļumsona slavenos aušanas kursus. Viņš vienmēr teica, ka protot izaust absolūti visu, un to arī pierādīja. Arī vecvecāki skaisti zīmēja, laikam būšu no viņiem visiem kaut ko pārmantojusi,” smejas Biruta, spējot ikvienu pārsteigt ar gaišo dzīves redzējumu un iekšēju inteliģenci.
Nesmādē loga rūti
“Ja nevarēju zīmēt uz avīžu maliņām, tad ar pirkstu zīmēju uz nosvīdušām logu rūtīm, lai gan šiem zīmējumiem nebija lemts ilgs mūžs. Bērnībā un pusaudzes gados visvairāk zīmēju cilvēkus, bet tagad tās ir ainavas un ziedi. Viss tapa ar pelēko zīmuli, krāsu zīmuļi parādījās krietni vēlāk, bet man tie nekad nav šķituši sevišķi koši. Mācoties Rēveļu pamatskolā, zīmēšanas stundās skolotāja bieži citiem bērniem norādīja, ka vajag zīmēt kā Biruta. Nezinu, vai to var uzskatīt par talantu, bet vienmēr esmu sevī izjutusi vēlēšanos zīmēt,” saka Biruta. Tiem, kas uzskata, ka pietiek ar talantu vien, viņa nepiekrīt.
“Bez darba nekā nebūs,” piebilst Biruta. Viņa stāsta, ka pēc fotogrāfijas mēģinājusi zīmēt arī mazmeitu, bet zīmējumu vēl neesot līdz galam pabeigusi. Biruta uzskata tuvinieku portretu zīmēšanu par ļoti atbildīgu, tāpēc, cik vien iespējams, no tā atturas. Ja tomēr sadūšotos, tad portretus zīmētu ar ogli, lai iznākums ir košāks.
Apsveikumus veikalā nepērk
“Pēc kara veikalā nevarēja nopirkt nevienu apsveikuma kartīti, tāpēc es tās zīmēju. Neatceros, kas man ieteica, lai nesu tās uz veikalu. Aiznesu. Veikalniece par kartītēm bija sajūsmā, bet toreizējā patērētāju biedrība arī gribēja nopelnīt. No katras pārdotās kartītes cenas atskaitīja 20 kapeikas. Biju priecīga par to, ko saņēmu, jo nopelnīju naudu papīra iegādei un akvareļkrāsām,” stāsta māksliniece. Arī tagad ne Biruta pati, ne viņas tuvinieki apsveikumus veikalā vai pasta nodaļā nepērk. Bijuši gadi, kad Ziemassvētkiem un Jaungadam viņa uzzīmējusi vairāk nekā 50 apsveikumus. Visi tie tapuši ar pirmo rokas vilcienu, iztiekot bez dzēšgumijas. Tikai pēdējā laikā, pasliktinoties redzei, arī tā nolikta pa rokai, lai gan izmantota tiek reti.
“Lai Dievs nedod, ja svētkos kādam aizsūtīšu veikalā pirktu apsveikumu, jo visi sākuši tos krāt. Esmu kļuvusi gudrāka, ja agrāk uzzīmēju vienu apsveikumu un to pašu arī aizsūtīju, tad tagad zīmēju divus vienādus, lai paliek arī man pašai. Vienmēr piedomāju par to cilvēku, kam konkrēti zīmēju apsveikumu, ņemu vērā viņa horoskopu un atbilstoši tam izvēlos ziedu. Izvēli nosaka arī gadalaiks, kurā cilvēks dzimis,” stāsta Biruta.
Vispirms sagaida iedvesmu
“Brīvnieku” saimniece labsirdīgi smejas, kā jau māksliniecei, arī viņai, lai zīmētu, esot vajadzīga iedvesma.
“Man tāds raksturs, ka vienmēr vajag pabeigt to, ko esmu iesākusi. Iedvesmu gaidīdama, adu cimdus un zeķes, te – kādam jubileja. Jāķeras pie zīmēšanas. Tiklīdz uzzīmēju vienu kartīti, gribas zīmēt vēl un vēl, pat zeķe paliek nepabeigta. Varētu zīmēt no rīta līdz vakaram, ja vien spētu nosēdēt. Dažkārt ir brīži, kad jūtos kā dzejnieces Ārijas Elksnes aprakstītais dzejas Pegazs, kam visas četras kājas iemietas zemē un nekust no vietas,” atzīstas Biruta.
Līdz šim viņa nav mēģinājusi gleznot, izmantojot eļļas krāsas, un domā, ka to 75 gadu vecumā arī nemēģināšot, lai gan laika esot atliku likām, jo meita pārāk lutinot.
Kādu laiku Birutai vajadzējis pavadīt slimnīcā. Arī tad viņa zīmējusi, dažkārt pat naktīs, jo gribējusi atstāt savus zīmējumus visām nodaļas darbiniecēm un ārstēm. Biruta stāsta, kā apsolījusi uzzīmēt dakteres Ērikas Balodes suņus, savukārt ārste tos atvedusi uz nodaļu, lai parādītu Birutai, kādā krāsā ir abi dzīvnieki.
Divas reizes Biruta ar zīmējumiem un apsveikumu kartītēm piedalījusies arī pagasta rokdarbnieču izstādē Rankas kultūras namā. Abas reizes pēc izstādes apmeklētāju balsojuma viņa izvirzījusies pirmajā vietā. “Jutos tik neērti, tāpēc nolēmu vairāk nepiedalīties,” prāto zīmētāja.
Meklē un rod jaunas idejas
Biruta nenoliedz, ka, tik daudzus gadus nodarbojoties ar zīmēšanu, kļūstot grūtāk rast jaunas idejas, bet tās priekšā pasakot daba. Lai uzzīmētu vienu kartīti, esot vajadzīga apmēram stunda. “Nesaprotu, kāpēc man tagad tik ātri neiet kā meitām, kas arī labi zīmē? Laikam viņām ir citi paņēmieni. Jaunībā gan visu ātri dabūju gatavu,” sirsnīgi smejas Biruta.
Savulaik viņa gribējusi vecākiem nepaklausīt un iestāties Mākslas akadēmijā.
“Labi vien, ka to neizdarīju, man tā vien šķiet, ka tiktu atskaitīta no studentiem, jo tas bija Ļeņina laiks, bet es savā sirdī nekad neesmu jutusies tam laikam piemērota. Viss iznāca pavisam citādāk. Mammai bija uzskats, ka visi mākslinieki ir tīrie diedelnieki, droši vien viņa domāja par mākslinieku bohēmisko dzīvesveidu un vēlējās mani no tā pasargāt,” saka Biruta.
Viņa apņēmusies neizlaist zīmuli un krāsas no rokām tik ilgi, kamēr rokas klausīs un acis rādīs.
