Šķiet, ka ne acs nav pamirkšķināta, kad vasara jau aizvadīta un pienācis rudens vēstnesis – septembris. Šajā laikā allaž zied gladiolas un ielas piepilda pilsētas dzīvākā daļa – skolēni. Šogad Zinību diena ir 3.septembrī – kādam šāda kārtība ir pa prātam, kādam ne, jo mācību gads tiek šķietami nošķirts no patiesās Zinību dienas, kas tradicionāli ir 1.septembrī. Tiesa gan, ir dažādi racionāli iemesli, lai šādi rīkotos, bet šoreiz ne par to. Šoreiz par sajūtām, par nostalģiju, kas pārņem, atminoties skolu. Kādam skolas gadi jau ir iegūluši atmiņu dzīlēs, kādam tie ir vēl ir pavisam neseni un svaigi, arī man. Jau otro gadu Zinību dienu uzsākšu ne vairs kā skolēns, bet gan kā students. Abās izglītības iestādēs šīs dienas ir nesalīdzināmas – augstskolā tā ir pirmā mācību diena, kurai varbūt mazliet tiek piešķirta svinīga nokrāsa. Ziedus pasniedzējiem nes retais, gaidas un satraukums, kas iemājo skolēnā, studentam vairs nav pazīstams. Varbūt tādēļ katrreiz, ejot garām mīļajai skolai, kas cietusi pārmaiņu vētrā un no vidusskolas kļuvusi vien par sākumskolu, nepamet sajūta, ka vakar, vakar es tur biju. Tad es domāju – vai arī visus turpmākos gadus mani tāda sajūta pārņems? Skumji iedomājoties, cik daudzi iet garām savai skolai, kurā vairs nekūsā dzīvība. Skolu reorganizācija atņem to, ko neredz un neskar tēvaiņi Finansējums un Budžets, – atmiņas un piederības sajūtu. Vai es dienās gribētu dzīvot savā pilsētā, ja te vairs nebūtu manu atmiņu 12 gadu garumā? Khm… Lai nu kā, Zinību diena ir tā, kas modina ikdienā piemirsto, bet patīkamo nostalģijas sajūtu. Tā ir diena, kad gribas atminēties skolotājus, klasesbiedrus, piedzīvojumus un pārdomāt dzīvi tagad – vai tā ir tāda, kādu to iztēlojāmies skolas laikā? Bērns un skolēns ir tas, kurš tic vai grib ticēt pasakām. Pieaudzis cilvēks domā racionāli, jo pasakām vairs ikdienas steigā nav laika. Bet kas gan dzīvi padara skaistāku, ja ne sapņi, pasakas un nostalģiski atmiņu mirkļi? Zinību dienā ielieciet gladiolas vāzē un uzzīmējiet savu šābrīža sapni! Kļūs silti.
