Statistika ir skarba. Katru gadu ziņās, “no mutes mutē” mēs dzirdam paziņojumus par bojā gājušajiem uz ūdens. Lielākā daļa šo notikumu notiek vasarā peldsezonas laikā, kad bravūrības, pārgalvības vai vienkārši apstākļu sakritības pēc kāds atkal ir zaudējis dzīvību noslīkstot. Pēc Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra datiem Latvijā pēdējos desmit gados bojā gājušo skaits uz ūdens svārstās no 122 līdz 236 cilvēkiem gadā. Tas ir daudz! Taču starp gadījuma rakstura cietušajiem ir kāda īpaša ļaužu suga, kura, neņemot vērā redzēto, dzirdēto un varbūt pat piedzīvoto, dodas izaicināt likteni uz pirmā un pēdējā ledus. Tie, protams, ir drosmīgie makšķernieki, kuriem savs hobijs stāv pāri visām saprāta normām. Tādi, protams, nav visi, taču vismaz 90 % loma tīkotāju kaut reizi savā makšķernieka karjerā ir “šāvuši pār strīpu”. Ne velti igauņi smejas, ka pēc Peipusa aizsalšanas uz ledus pirmos var redzēt latviešus, tad kaijas un tikai pēc tam visus pārējos. No svešām kļūdām mēs, protams, nemācāmies un cieši esam pārliecināti – ar mani jau tas noteikti nenotiks. Taču – notiek! Un no tā cieš tuvinieki, draugi, paziņas vai vienkārši līdzcilvēki. Vienīgie, kas to neizjūt, ir paši makšķernieki. Mēs varam sev uzdot jautājumu – kā vārdā? Atbildes nav bijis un nekad arī nebūs. Var aizliegt, var draudēt ar milzīgām soda naudām, bet tas nelīdzēs un vienmēr atradīsies kāds, kuram noķert raudiņu sprīža garumā būs svarīgāk par savu veselību vai dzīvību. Ir taču tik daudz cilvēku, kuriem noteikti ir jālec ar izpletni, jārāpjas kalnos vai jāmēģina baudīt fugu zivi, kaut zināms, ka tam var būt letālas sekas. No tā sastāv mūsu dzīve, un cilvēkam nevar liegt nodzīvot to tā, kā viņš pats ir iecerējis. Tāpēc nevaru pārmest nevienam, kas sajūt aicinājumu kāpt uz nedrošā ledus, pat neatkarīgi no iznākuma. Ja paveiksies – izķepurosies, varbūt kāds palīdzēs, ja ne, tad vietā būs teiciens – pats vainīgs. Es nedomāju, ka kāds riskē ar dzīvību, bada vai peļņas mākts. Tādi mēs vienkārši esam, ka reizēm darām neapdomīgas un neizskaidrojamas lietas, bet pieņemiet mūs tādus, kādi esam, un nestrostējiet bargi. Nekratiet ar pirkstu, neoponējiet pie sirdsapziņas vai valsts iztērētajiem līdzekļiem, glābjot nelaimē nonākušos, jo šādu sistēmu taču mēs esam veidojuši paši. Ja mūsu valsts varēja glābt “Parex” banku, tad izglābt savus ledū ielūzušos ir vienkārši godalieta.
