Ar Aidi Tomsonu satiekamies Latvijas radio kafejnīcā. Te arī notiek mūsu saruna par Gulbeni un gulbeniešiem.
Ar Aidi Tomsonu satiekamies Latvijas radio kafejnīcā. Te arī notiek mūsu saruna par Gulbeni un gulbeniešiem.
Aidis mums kļuvis par savējo, kad Latvijas radio 1.programmā izskanējuši vairāki raidījumi par centralizētā siltuma uzskaiti pilsētā un par namu apsaimniekošanu. Žurnālists stāsta, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir pētnieciskā žurnālistika. Viņš nav ziņu veidotājs vai viedokļa paudējs. Tā ir dokumentu analīze.
– Pēc jūsu gatavotajiem radioraidījumiem par pretrunām siltuma uzskaitē daudzdzīvokļu mājās Gulbenē nerimst kaislības. Atsauksmes ir dažādas. Taču, šķiet, dominē viedoklis, ka beidzot kāds ir pastāstījis patiesību?
– Cilvēki saka – visdrošāk, ka viņus uzklausīs kāds Rīgā. Es to varu darīt gaužām droši, jo man uz Gulbeni ir jāaizbrauc tikai ciemos, aprunāties. Kāpēc es to darīju? Cilvēki paši mani sameklēja.
– Ko jūs teiktu tiem, kas domā, ka esat uzpirkts, ka aiz jums stāv “pasūtītājs”?
– Tas nebija mērķis, un es necentos kādu šajā raidījumā aizskart. Tas, kas man bija svarīgs un kas mani vienmēr interesē – dokumenti. Tā bija arī Gulbenē. Parasti es pats cenšos atrast kādus papīrus. Tas prasa daudz laika. Bet gadās, ka cilvēki nāk pie manis ar dokumentiem. Šajā gadījumā tā bija. Gatavojot raidījumu par māju apsaimniekošanu, es apstaigāju mājas, tikos ar māju vecākajiem. Viņiem ir dokumenti, kas paši par sevi ir pierādījums. Redzot tos, lasot, kas tur rakstīts, un redzot reāli uz vietas, secinājumi rodas paši no sevis. Droši vien varētu teikt, ka es arī pēc dabas esmu taisnīgs cilvēks. Tāpēc redzētie dokumenti izraisa sašutumu. Ko nozīmē uzpirkt? Kas mani pirks? Vai tie mājas iedzīvotāji, kuriem grūtības samaksāt komunālos maksājumus?
– Vai nedomājat, ka problēmas sāls ir iedzīvotāju maksātspējā vai nespējā?
– Protams, arī tāda problēma pastāv. Ir skaidrs, ka ar dzīvokļu īres vai namu apsaimniekošanas maksu nepietiek, lai apmaksātu izdevumus. Tātad jāskatās, ko var darīt, kā sakārtot lietas. Jeb kā pasacīt cilvēkiem godīgi, ka naudas nepietiek. Tāpēc jārīkojas, nevis jātaisa “mudzījienus”, pierakstījumus – “uztaisīt” desmit reizes lielāku jumtu vai krāsojumus par vienu latu metrā. Negodīgi kārtotas lietas var redzēt dokumentos. Redzot nepatiesību, zūd jebkādas iespējas ticēt arī argumentiem. Tas, ka cilvēki nespēj maksāt, varētu būt. Bet mulsina konkrēti gadījumi, kad naudu no iedzīvotājiem nepamatoti paņem tikai tālab, lai kāds varētu uzturēt algas. Tad jājautā, kam man tāda namu pārvalde ir vajadzīga? Labāk saimniekošu pats.
– Bet vairums negrib atteikties no namu pārvaldes pakalpojumiem!
– Cilvēks pēc dabas ir slinks. Turīgam cilvēkam vieglāk samaksāt liekus desmit latus, lai tikai būtu miers. Citādāk ir cilvēkam, kam jāskaita katrs santīms. Jāmācās saprast arī šos cilvēkus un nedomāt tikai par sevi.
– Vienā no raidījumiem jūs vairākkārt uzdevāt jautājumu – kam ticēt? Tas ir būtiski?
– Tas ir svarīgs jautājums. Es patiešām neliekuļoju, kad to sacīju. Tikšanās ar gulbeniešiem bija nejauša, sākumā pavisam citā sakarā. Viņi sāka stāstīt par apkures lietām. Uzklausīju vienu argumentāciju. Likās – loģiski.
Bet man līdz tam nebija liela saskarsme ar apkures lietām. Es klausījos domes pārstāvī, firmu speciālistos. Man teica daudz slikta par tiem iedzīvotājiem, no kuriem ieguvu sākotnējo informāciju.
Man teica – viņi melo, viņiem nevar ticēt. Es nezinu, kam ticēt. Man ir grūti saprast. Ciparos uzreiz nebiju pārāk stiprs. Tāpēc Rīgā lūdzu palīdzību vairākiem speciālistiem, kas man mēģināja skaidrot, kas un kā.
Palika daudz neatbildētu jautājumu. Uz tiem atbildes jāmeklē Gulbenes amatpersonām. Bet šis jautājums – kam ticēt? Man radās sajūta – kāds apzināti tos cilvēkus, kas cīnās par taisnību un mēģina problēmu pacelt, pataisa par tādiem, kam nevar ticēt. Vai tur ir politika apakšā vai tamlīdzīgi. Viens tā saka, otrs, trešais. Beigās rodas sajūta – ko tad nu ticēsim tādiem nenormāliem cilvēkiem!
Kad man vairāki cilvēki teica, ka šiem dažiem ticēt nevajadzētu, es centos situāciju vērot no malas. Varbūt viņiem tiešām ne visā var ticēt, varbūt, ka viņi ne visu ir pareizi sapratuši, bet manī nostiprinājās pārliecība, ka godīgi viņi ir un ka viņi rīkojas pēc sirdsapziņas. Savukārt, skatoties uz atbildīgām amatpersonām, man par to bija šaubas.
– Varbūt vaina ir atsvešinātībā? Komunālo pakalpojumu sniedzēji maz skaidro iedzīvotājiem savu darbību. Ja to dara, tad ar lielu pierunāšanu un valodā, kas ir grūti saprotama. Līdz ar to nav novērtēts progress pakalpojumu sniedzēju darbībā.
– Attiecības starp iedzīvotājiem un pakalpojumu sniedzējiem? Piedodiet, viņiem jākalpo patērētājiem! Ir aplami, ja notiek otrādi, ja pakalpojumu sniedzēji jūtas kā kungi, pie kā iedzīvotāji nāk lūgties. Civilizētajā pasaulē nav tāda sistēma. Ja Gulbenē tā tas ir saglabājies no padomju laikiem, tas nozīmē, ka savā ziņā atbildība ir jāuzņemas pilsētas domei, kas vai nu nav nodrošinājusi pietiekami konkurētspējīgus apstākļus, lai ar šādu attieksmi tālāk nevarētu strādāt, vai arī nav pratusi pateikt uzņēmumam, ka attieksme pret iedzīvotājiem ir jāmaina.
Cilvēks ir pirmajā vietā! Viss ir pakārtots cilvēkam. Galu galā tā tam ir jābūt. Pretējā gadījumā attiecības starp iedzīvotājiem un namu pārvaldi ir nenormālas. Tā nedrīkstētu būt! Vienīgi varētu aicināt iedzīvotājus aktīvāk domāt, darīt – atdalīties, sadarboties ar citu namu apsaimniekošanas firmu. Esmu dzirdējis, ka Gulbenē parādās šāda konkurence. Un ir pozitīva pieredze, ka namu apsaimniekošanas lietās var būt cilvēciskas attiecības arī Gulbenē. Kad zini, par ko maksā, tad viss ir kārtībā.
– Katrs cilvēks ideju uztver brīvi – tā, kā vēlas. Pēc jūsu raidījumiem ir arī neapmierinātie, tādi, kas jūtas aizvainoti. Iespējams, ka daža amatpersona apsver iespēju aizstāvēt savu godu un cieņu tiesā. Kā jūs to vērtējat?
– Šoreiz raidījumos par Gulbeni maz bija runāts par pašvaldības deputātiem. Vairāk runa bija par izpildlietām.
Deputāti ir vēlētas personas. Sauksim viņus par tautas kalpiem. Tas nozīmē, ka tauta viņiem ir uzticējusies. Tā uzticēšanās paliks vēl tikai gadu, pēc tam būs vietējo pašvaldību vēlēšanas. Deputātiem ir par to jādomā. Šajā situācijā es tiešām ceru un aicinu Gulbenes domes deputātus – nevis meklēt, kā šajā situācijā atspēlēties, bet atzīt, ka kaut kas nav kārtībā. Meklēt dokumentus, kuros ir pierakstījumi. Mēģināt skaidrot, kāpēc dažā mājā iedzīvotājiem radies parāds nama apsaimniekotājfirmai, kaut gan parādam nevajadzētu būt. Mēģināt skaidrot, kas īstenībā notiek ar apkures lietām. Meklēt kopā. Nostāties cilvēku pusē, kas ir ievēlējuši deputātus. Kopā atrisināt problēmu. Tas, manuprāt, ir deputātu uzdevums. Kas attiecas uz tiesāšanos – es neredzu par ko. Bet man jāsaka – ja patiešām tiesā iesūdzēs kādu no cilvēkiem, kas vērsās pie manis un intervijā pavēstīja par apkures lietām Gulbenē, tad es uzskatīšu par savu pienākumu iet šiem cilvēkiem palīgā, meklēt tālāk, veidot nākamos raidījumus un pierādīt, ka tas, ko viņi sacījuši, ir patiesība.
– Bet ja iedzīvotāji jūt, ka gadu no gada viņiem neizdodas panākt saprotamu un patiesu sabiedrisko pakalpojumu politiku? Ko darīt?
– Pirmkārt, cilvēkiem vienmēr būs bažas, šaubas. Bieži vien to izteiktie pārmetumi būs nepamatoti. Tas ir fakts. Galu galā mašinērija ir pietiekami liela, namu pārvalde pārrauga lielas naudas summas, daudz māju. Pilnīgu vienprātību un saprašanos nekad nepanākt. Tas ir tiesa.
Bet runāsim kaut vai par Saeimu. Daudzas partijas zaudējušas popularitāti, jo nespēja tikt galā ar problēmām. Bet ikviens no mums allaž meklējis un atradis partiju, kas, šķiet, spēs atrisināt lietas. Tāpat notiek vietējo pašvaldību līmenī. Tie, kas solījuši sakārtot apkures lietas, bet nav spējuši to izdarīt, nav vajadzīgi. Tas nozīmē, ka jāmeklē cilvēki, deputāti, kas ir godprātīgi un spēj šīs lietas sakārtot. Nedomāju, ka Gulbenē nevarētu atrast personības, kas spēj izveidot cilvēciskas attiecības starp varas struktūrām un iedzīvotājiem.
– Un bailes ir nevietā, tās padara mūs nebrīvus. Iedzīvotāji ir tiesīgi paust viedokli par to, kas viņus skar tieši.
– Cilvēki kopš padomju laikiem ir iebaidīti. Kaut kādā mērā es šos cilvēkus saprotu. Tā tas ir bijis vienmēr. Cilvēki mazās pilsētās ir atkarīgi cits no cita. Ir radniecības saites, pazīšanās. Tomēr esmu pārliecinājies, ka daļa cilvēku ir pietiekami drosmīgi. Un tie cilvēki, kas ar mani Gulbenē ir runājuši raidījumu gatavošanas laikā, ir bijuši drosmīgi un pateikuši to, ko viņi domā. Par šādām lietām apvainoties vai vēl jo vairāk – sūdzēt tiesā – nav it nekāda pamata. Esmu runājis ar Tautas partijas pārstāvjiem Rīgā. Visi pazīst Gulbenes pilsētas domes vadītāju Nikolaju Stepanovu un citus no šīs partijas. Viņiem ir laba reputācija. Ticu, ka viņi pēc dabas ir godprātīgi. Tad nāciet talkā iedzīvotājiem, kas arī ir godprātīgi, un palīdziet viņiem šos jautājumus atrisināt!
– Kāpēc jūs strādājat žurnālistikā, kas nav ne patīkams, ne viegls darbs?
– Pētnieciskā žurnālistika ir žanrs, kur es jūtos nekomfortabli. Tas ir darbs, kur es regulāri apsveru iespēju uzrakstīt atlūgumu un aiziet. Šis darbs bieži rada psiholoģisku diskomfortu. Nav jau patīkami konfrontēties. Man palīdz arguments, ka es nerūpējos par savām interesēm. Ja redzu, ka kāds cilvēks tiek “čakarēts”, piemānīts, apzagts, tad droši vien mans pienākums ir palīdzēt, mēģināt apturēt šo procesu. Cik nu tas ir manos spēkos. Var parunāt, bet vai būs kāds rezultāts? Tas ir galvenais.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Aidis Tomsons.
– Vecums: 33 gadi.
– Izglītība: mācījies Latvijas Universitātē žurnālistiku.
– Strādā: žurnālistikā no 1992.gada.
– Pašreizējā darba vieta: Latvijas radio – programmu vadītājs un redaktors.
– Profesionālās darbības žanrs: pētnieciskā žurnālistika.
– Sasniegumi: 2003.gadā Cicerona balvas ieguvējs par pētniecisko žurnālistiku Latvijas radio.
