Ziemassvētku vakarā pār nelielo ēku, kas paslēpusies aiz piesnigušu ābeļu zariem, nolieksies simts spožas zvaigznes, vēja spēlētā dejā aizvirpuļos simts saujas sniegpārslu, bet eglītē cita pēc citas iedegsies simts sveces.
Ziemassvētku vakarā pār nelielo ēku, kas paslēpusies aiz piesnigušu ābeļu zariem, nolieksies simts spožas zvaigznes, vēja spēlētā dejā aizvirpuļos simts saujas sniegpārslu, bet eglītē cita pēc citas iedegsies simts sveces.
Nelielajā istabā mazliet smaržos pēc piparkūkām, parafīna un egļu skujām. Tās ir Ziemassvētku smaržas, kas katru gadu smaržo mazliet citādāk. Mīļu cilvēku sejas atplauks smaidā, bet rokas dalīs glāstus, padarot kādu cilvēku laimīgu. Laimīgo vidū būs arī Alvīne Dambrova.
Bijušajai sinolietei tie būs simtie Ziemassvētki, kas piekto gadu pieklauvēs pie Miera ielas ceturtā nama Madonā. Klusi un nesteidzīgi simtgadnieces skatiens noglāstīs eglītes zaļo stāvu, pakavēsies pie sveču liesmām, bet domas nesteidzīgi dosies pastaigā pa gadu kāpnēm. Tās nevedīs vakardienā, bet aicinās līdzi uz tālajām vasarām Lejasciema pļavās, kur Alvīne sešu gadu vecumā ganījusi saimnieka govis un jutusies liela, jo tāpat kā pieaugušie bijusi pelnītāja.
Divas ziemas ministrijas skolā
“Vecākos bērnus māte nodeva ganos pie tālākiem saimniekiem, bet mazākos – pie tuvākajiem. Nebiju es viena ganītāja, tāpēc ar ganiņu no kaimiņmājām kāpelējām pa kokiem un biedējām vāveres. Viņas vienmēr aizbēga, jo bija veiklākas par mums. Saimniekiem, pie kuriem nodeva pelņā, daudz govju nebija, tāpēc tām visām sapina kājas.” Alvīne nezina, vai saimniece tā rīkojusies neuzticoties toreiz augumā sīkajam ganumeitēnam, vai tā bijis pieņemts. Lai pusdienlaikā, kad govis salaistas kūtī, nevajadzētu auklēt mazākos bērnus, viņa, nevienam neredzot, tiem kniebusi. Tā bijusi vienīgā iespēja tos saraudināt un uz brīdi sprukt vaļā no auklēšanas.
Tēvs agri pametis ģimeni, tāpēc Alvīnes māmuļai vienai vajadzējis audzināt četrus bērnus. Lieki jautāt, vai viņai bijis viegli, bet Alvīne nekad nedzirdējusi māti gaužamies par dzīvi. “Mamma mazgāja un gludināja veļu kungiem. Kādi tur kungi – aptieķnieks, dakteris un mācītājs, bet viņiem bija jāklanās, jo arī mums – bērniem – kaut ko atmeta.”
“Ar mācīšanos gan bija švaki,” Alvīne nesteidzīgi kavējas atmiņās. “Tikai divas ziemas mācījos skolā. Ar tām pietika, lai iemācītos lasīt un rakstīt.” Par trešo ziemu nodeldētajā skolas solā Alvīne neatļāvusies pat ieminēties, jo zinājusi, ka mātei nebūs naudas jauniem apaviem. “Mani agri nodeva par dienestmeitu. Gadi nevienam neinteresēja. Galvenais, ko pratu darīt. Slaucu govis, baroju cūkas, lielā silē kapāju biešu lapas. Darīju visus lauku darbus, jo saimnieces vārds bija likums.”
Sadzīvojuši līdzīgi citiem
Alvīnē, būdams vairākus gadus par viņu vecāks, ieskatījies turīgu saimnieku dēls Kārlis. “Vīramāte manis negribēja, jo es biju nabaga kalponīte. Agrāk laukos bagātam vajadzēja precēt bagātu, bet nabagais tā arī palika nabags. Ar Kārli viņai dāvinājām segu, bet vīramāte to nometa zemē un mīdīja kājām. Tomēr ar vīru kopā nodzīvojām 64 gadus. Bija gan labi, gan slikti. Tāpat kā visiem,” Alvīne nopūšas. Kārlis atdusas Lizuma pagasta Sila kapos. Turpat ir kapavieta arī vienam no Alvīnes audžudēliem.
Kārlis nebijis zemes kopējs, bet tirgotājs. Jau skolas gados viņš tirgojies ar dzēšgumijām un rakstāmspalvām. Viņam piederējuši vairāki krogi. Kārlis bijis pirmais, kas lepojies ar mašīnu. Iespējams, tāpēc viņš bildinājis kalponi, kas nebijusies darba. Alvīne nenosoda vīra tirgotāja dabu, vienmēr kā klusa atbalstītāja bijusi blakām. Ja vien pietiktu spēka, viņa arī šodien īsu brīdi ciemotos Kārļa būvētajās “Stūrīšu” mājās Sinolē, lai pārliecinātos, vai tāpat kā agrāk verandas pusē izveidotajā puķu dobē pavasarī plaukst ziedi.
Dzīves vieglumu nepazinusi
Nejautāju, vai simtgadniece iepazinusi dzīves vieglumu. Arī viņa pati par to nerunā, jo ir pārliecināta, ka vienmēr darījusi to, kas tieši tobrīd bijis svarīgākais. Alvīne izaudzinājusi septiņus bērnus – meitu Ainu, kurai jau 78 gadi, un sešus audžubērnus. Arī viņa labprāt iesaistās sarunā.
“Tēva jaunākais brālis dzīvoja Lejasciemā. 1941.gadā viņa ģimene ar trīs maziem bērniem bija nolemta izsūtīšanai. Līdz pēdējam onkulis cerēja, ka bērnus pasaudzēs. Diemžēl tā nenotika, tāpēc viņš izsūtījumam, no kura neatgriezās, pieteicās brīvprātīgi. Pēc kāda laika ar Sarkanā Krusta palīdzību bērniem izdevās atgriezties. Mamma bez vārdiem saprata, kas ir viņas pienākums. Arī pāragri mirušās māsas bērniem viņa stājās mātes vietā,” atceras Aina. “Katram bija savs raksturs, tomēr žagaru palīgā neņēmu, jo māte mācīja, ka bāra bērniem nekad nedrīkst pāri darīt.” Vienīgais, ko Alvīne visu mūžu vēlējusies, – lai uz pasaules uz visiem laikiem pazustu degvīns, jo tas viņas acu priekšā “saēdis” ne vienu vien mīļu cilvēku.
Neturējusi ļaunu prātu
Ja cilvēki domā, ka rodams gatavs padoms, kā nodzīvot ilgu mūžu, tad sirmgalves ieteikumi ir vienkārši. “Nevajag smalki ēst, bet cienīt putru un rupju maizi. Vajag daudz strādāt. Nekad darba neesmu vairījusies. Ģimene bija liela. Visus vajadzēja pabarot. Vienmēr centos, lai apģērbs, kaut salāpīts, būtu tīrs. Nesen vienā vakarā domāju, ka nekad uz cilvēkiem neesmu ļaunu prātu turējusi.” Alvīnes skatiens izstaro vērīgu labestību. Savulaik katru, kas ciemojies “Stūrīšu” mājās, viņa sagaidījusi un pavadījusi ceļamaizei līdzi dodama laba vēlējumus. Ciemiņu vidū bijis arī skatuves mākslinieks Kārlis Sebris. Viņš mēdzis apsēsties istabā uz siltā mūrīša un sildīt nosalušās rokas.
Istabā klusi ieskanas Tirzmalietes “Es dziedāšu par tevi, Tēvuzeme” – simtgadnieces mīļākā dziesma. Dzejniece bijusi viena no Alvīnes labākajām draudzenēm. Itin bieži uz ceļa, kas vedis no Sinoles uz Lejasciemu, jau iztālēm bijusi pamanāma naska riteņbraucēja. “Stūrīšu” māju saimniece vienmēr atlicinājusi laiku, lai draudzeni apciemotu.
Gadus turpmāk neskaitīs
Alvīne apņēmusies, ka gadus vairāk neskaitīs. “Tagad dzīvošu līdz diviem simtiem. Jūs domājat, ka arī simtu gribēju sagaidīt? Visi to vien vēlēja. Vai tad drīkstēju neklausīt?” Godināt jubilejā, kas svinēta 23. oktobrī, ieradušies sen neredzēti viesi. Goda vietā likts Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas sūtītais apsveikums ar pateicības vārdiem par to, ka Alvīne gadsimta gaitā palīdzējusi rakstīt Latvijas valsts vēsturi. Ilgi pēc jubilejas istabiņā nebeigušas smaržot 100 dzeltenas rozes, bet jubilāre tuviniekus biedējusi ar nemitīgu jautājumu, ka solījums izpildīts, bet diena turpina sekot dienai. Tikai tad, kad mazmazdēls Nauris noteicis, ka omīti vēlas sveikt arī 105. dzimšanas dienā, jautājums pieklusis.
Gultas galvgalī uz spilvena nolikta jaunākā avīze. Alvīne ir liela lasītāja. Tas nekas, ja šodien avīzēs sākuši rakstīt pārāk gudras lietas, ka visu pat nesaprast. No televizora pārraižu vērošanas gan esot atteikusies. Pārāk strauji tur mainoties kadri, neļaujot pilnībā uztvert notiekošo. Savs laiks piederējis arī rokdarbiem. “Visus musturus pratu iztamborēt. Šodien tie kaut kur izkūpējuši.” Ar nepacietību simtgadniece gaida ciemos četrus gadus veco mazmazmazmeitiņu un labprāt pabaras ar mazmazdēlu Nauri. “Būtu vairāk pie grāmatas sēdējis. Nekā. Viņam labāk patīk sportošana.”
* * *
…Istabā mazliet smaržo pēc piparkūkām, parafīna un egļu skujām. Smaržo pēc Ziemassvētkiem. Aiz loga simts sniegpārslas dejo valsi un tuvējā baznīcā simts zvani godina vienkāršas latviešu sievietes mūžu. Alvīne Dambrova, pakāpusies uz augstākā mūža pakāpiena, raugās, kā aust jauns rīts.
Alvīnes Dambrovas ilgdzīvošanas ieteikumi
– Vajag vienkārši ēst. Cienīt putru un rupju maizi.
– Daudz strādāt.
– Neturēt ļaunu prātu uz cilvēkiem.
