Astoņas Gulbenes ģimnāzijas Eiropas kluba “Swan” dalībnieces kopā ar skolotājām no 2. līdz 12.septembrim ciemojās Zviedrijā, Malmes St.Petri skolā.
Astoņas Gulbenes ģimnāzijas Eiropas kluba “Swan” dalībnieces kopā ar skolotājām no 2. līdz 12.septembrim ciemojās Zviedrijā, Malmes St.Petri skolā.
Sadarbība ar šīs skolas audzēkņiem izveidota jau iepriekšējā mācību gadā, kad zviedru jaunieši viesojās Gulbenē un kopā ar ģimnāzistiem diskutēja par Eiropas Savienības (ES) modeļiem pēc paplašināšanās.
“Pirms apmaiņas brauciena mēs sagatavojām anketas par dažādiem neiecietības izpausmes veidiem sabiedrībā un anketējām dažāda vecuma un nodarbošanās cilvēkus. Ar anketu rezultātiem iepazīstinājām zviedru jauniešus un noskaidrojām viņu viedokli šajos jautājumos, kā arī salīdzinājām situāciju Latvijā un Zviedrijā. Izrādījās, ka Zviedrijā daudz kas ir labāk organizēts,” stāsta Eiropas kluba dalībniece Agita Apsīte.
Zviedrijā gulbenietēm bija iespēja gan uzzināt, gan arī pašām redzēt, kā šajā valstī dažādiem cilvēkiem garantē vienādas iespējas. Meitenes prezentēja savu valsti un skolu, izmantojot gan Latvijas institūta piedāvātos, gan arī pašu gatavotos materiālus, un atbildēja uz dažādiem zviedru skolēnu jautājumiem par Latviju. Šo braucienu finansēja Eiropas Komisijas ES programma “Jaunatne”. Apmaiņas braucienā uz Zviedriju kopā ar Agitu devās arī Māra Lazdiņa, Līga Lupiķe, Vita Tilgase, Sniedze Mūrniece, Kristīne Rore, Egija Kliesmete, Dita Pētersone un skolotājas Biruta Pjalkovska, Līga Silauniece un Daina Zoža.
Jūras slimība nepiemetās
Agitai ir daudz jauku iespaidu. “Zviedrijā mēs pavadījām nedēļu. Daudz laika aizņēma pārbrauciens ar prāmi turp un atpakaļ,” stāsta Agita.
Viņa līdz šim nekad nebija braukusi ar prāmi, tādēļ sākumā jutusies dīvaini. “Laika apstākļi nebija sevišķi jauki – pūta stiprs vējš, bet pamazām pieradu pie šūpošanās, jūras slimība man nepiemetās,” atklāj jauniete. Ierodoties Malmē, meitenes apmetās zviedru ģimenēs.
“Kad zviedru jaunieši viesojās Gulbenē, manā ģimenē dzīvoja zviedru meitene Amēlija. Zviedrijā dzīvoju pie viņas. Ar viņas ģimenes locekļiem man neizdevās labi iepazīties, jo Amēlijas mamma un tētis strādāja un lielākoties bija prom, arī abi vecākie brāļi strādā un mācās,” stāsta meitene. Visi kopā viņi bijuši tikai Agitas ierašanās dienā. “Amēlijas ģimenes locekļi ir jautri un laipni. Viņi izturējās draudzīgi gan cits pret citu, gan pret mani. Mēs sarunājāmies angliski. Kad Amēlija ciemojās pie manis, mani vecāki nevarēja brīvi sarunāties angliski, bet viņas vecākiem tas nesagādāja grūtības,” atceras Agita un piebilst, ka viņi visu laiku centās sarunāties angliski, lai Agita varētu saprast. Tas bijis patīkami. Atgriežoties Latvijā, Agita nedaudz skuma pēc zviedru ģimenes, jo Zviedrijā tā tiešām bija viņas ģimene. Zviedrijā esot, skumusi arī pēc savējiem.
Zviedri skolā tikai mācās
Gulbenes meitenes mēģināja iepazīt arī zviedru jauniešu skolas dzīvi. “Mācību darbu mēs neredzējām. Esot pie viņiem, stāstījām par izglītību Latvijā. Prezentējot savu skolu, stāstījām par pasākumiem, kas notiek mūsu skolā. Kad izstāstījām, ka mēs skolā pavadām gandrīz visu dienu – no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā – zviedru jaunieši bija bezgala pārsteigti. Viņi uz skolu dodas, lai mācītos, dažādas aktivitātes notiek ārpus skolas,” stāsta Agita.
Par izglītības kvalitāti Zviedrijā jaunietei ir grūti spriest, jo pašai to nav izdevies izjust, tomēr Agita atzīst, ka zviedru jaunieši ir erudīti. Zviedru skolēniem mācības notiek citādāk, viņiem daudz vairāk esot praktisko nodarbību.
“St.Petri skolas ēka ir 100 gadus veca. Skolā bija lifts, lai tajā varētu mācīties arī bērni invalīdi. Visas telpas un klases ir lielas, tajās skolēni var justies daudz brīvāki. Visiem skolēniem ir brīvpusdienas – tās apmaksā valsts. Kopumā šajā skolā mācījās apmēram 900 skolēni,” stāsta Agita.
Pirmo reizi spēlē boulingu
Agitai un citām meitenēm bija iespēja ne tikai prezentēt projektu, bet arī doties izbraukumā pa Dienvidzviedrijas novadu Skanija, kur atrodas pilsēta, kurā viņas ciemojās. “Lai gan Zviedrijā lauksaimniecība nav sevišķi populāra, tomēr dienvidu rajonos varējām vērot milzīgus apkoptus laukus. Klintis un akmeņu krāvumi vairāk ir piekrastē. Aplūkojām arī seno dievu pielūgsmes vietu, kur bija dažādi akmeņu krāvumi,” iespaidos dalās jauniete.
Meitenes varēja izpētīt Malmi. Agita atzīst, ka Malme ir skaista pilsēta. Tā esot trešā lielākā pilsēta Zviedrijā. Šī pilsēta nedaudz līdzinoties Vecrīgai. “Iepazinām arī studentu pilsētiņu Lundu, kas atrodas netālu no Malmes. Aplūkojām Lundas katedrāli un vairākas universitātes ēkas. Lunda ir neliela pilsētiņa, bet tajā ir ļoti daudz studentu, tādēļ universitātes ēkas ir izkaisītas pa visu pilsētiņu. Vienu dienu bijām Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā. Turp devāmies pāri Eresundas tiltam, kas savieno Malmi un Kopenhāgenu. Aplūkojām nelielu Kopenhāgenas daļu – savdabīgo Kristiāniju.
Interesants šķita boulinga vakars. Lielākā daļa meiteņu, arī es, to spēlējām pirmo reizi. Sākumā man neizdevās, bet beigās bija jau labāk,” atceras Agita. Braucienā viņa guvusi daudz jaunu iespaidu un emociju. Lai arī meitene spriež, ka Zviedrija ir skaistāka un sakoptāka, Latvija viņai tomēr ir daudz mīļāka.
Nav grūti sarunāties citā mēlē
Agita labprāt dotos apskatīt vēl kādu valsti. Meitenei padodas valodas (gan angļu, gan vācu), tādēļ viņai nav grūti sarunāties citā mēlē. “Dzīvojot Zviedrijā, arī domāju angliski. Rakstot evēstules uz mājām, tās sāku ar vārdu “Hi” (no angļu val. – Sveiks!, Hallo!), bet latviešu valodu es neaizmirsu, ar klasesbiedrenēm sarunājāmies latviski. Ja nedēļu runā tikai angļu valodā, pēc tam grūti skolā mācīties vācu valodu,” atklāj jauniete. Agita uzskata, ka viņa pietiekami labi zina angļu valodu, bet, viņasprāt, nekad nav par vēlu apgūt ko jaunu, tomēr šoreiz, esot Zviedrijā, meitenei nesagādāja grūtības sarunāties angliski. “Ja nezināju kādu vārdu angliski, mēģināju pateikt citiem vārdiem,” saka Agita. Viņa uzskata, ka arī viņas vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas. Agita vēlas iemācīties vēl kādu citu valodu.
