Pēcpusdienas stundā klusā Reksis lēma ziediem blakus sēst’. Un petūnijas smaržā tīkamā grimt pārdomās par dzīvi gājušo.
Pieņemoties augumā un prātā, es sapratu, ka pienāks diena, kad jāatstāj būs māja dzimtā un jādodas uz citiem laukiem. Ceļš mašīnā ar māti Vegu uz tālo Rīgu bija pēdējais, jo galapunktā jaunais saimnieks mani piespieda pie savas krūts.
Iepazinis dzīves vietu jauno, es biju gatavs saņemt vārdu. Un notika šis brīnums – man saimnieks Jānis deva vārdu Reksis. Drīz mājā parādījās kaut kas līdzīgs man – melns kažoks, krūtis baltas un garas baltas ūsas. Kad tuvojos, viņš pārvērtās un sāka šņākt un, nagus izlaidis, ar ķepām man pa purnu sist.
Pagāja nedēļas un dažas dienas, kad mūsu starpā zuda naids un saticība uzvarēja. Patika mums abiem spēlēties un plūkties draudzīgi, bez naida. Un pēc spēles nogurušiem kopā nosnausties. Un tā ir pagājuši pieci gadi, kā mēs ar Miku saticīgi dzīvojam pie mūsu lielā drauga – barotāja – Jāņa.