Jau kādu laiku gan avīzēs, gan interneta portālos ir pamanāma diskusija par maksātnespējas likuma grozījumiem, kuri nu jau kādu laiku tiek apspriesti valdībā. Diemžēl jāsaka, ka vadoties pēc maniem novērojumiem, tikai retais saprot, ko šie visi grozījumi nozīmē un kādas tiem var būt patiesās sekas. Un tas viss neskatoties uz to, ka tie vistiešākajā veidā ietekmēs gan uzņēmējus, gan visus iedzīvotājus, kuriem jau ir kredīts vai arī tikai tiek kalti nākotnes plāni tā ņemšanai.
Palasot pēdējos bijušā tieslietu ministra Gaida Bērziņa un Latvijas Kredītņēmēju apvienības jurista Jāņa Āboliņa izteikumus, pamazām sāk pārņemt dziļas šausmas un neizpratne par to, ko tad īsti šie kungi grib panākt un kādu tad likumu mēs saņemsim lietošanā.
Es pilnībā izprotu smago situāciju, kādā pašlaik atrodas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, kas ir spiesti atdot pēdējo santīmu par savu optimismu un kādreizējiem labākas dzīves solījumiem. Pats arī lielu savu ienākumu daļu atdodu bankai, lai neapliktu bez jumta virs galvas.
Tomēr tā vien šķiet, ka latviešu iedzimtais naids un nebeidzamā žults pret visu apkārtējo – lai tikai atrastu skaidrojumu pašu neizdarībai un nezināšanai, spēj aizēnot praktiski jebkuras loģiskās spriešanas spējas un veiksmīgi ļaut manipulēt dažādām caurkritušo uzņēmēju apvienībām ne tikai ar saviem sekotājiem, bet pat ar visu valdību.
Kā gan citādāk, lai skaidro tos sajūsmas spiedzienus komentāros pēc augstāk minēto kungu izteikumiem par to, ka tagad ņemsim un ar jauno likumu noteiksim to, ka visiem, kas pieteiksies uz maksātnespēju, dāvināsim parādu norakstīšanu pēc mantas pārdošanas. Skaisti, vai ne?
Kāpēc neviens nerunā par to uz kā rēķina notiks šī parādu norakstīšana un kādas sekas tas atstās uz tiem „vientiešiem”, kas mierīgi maksā savu kredītu vai arī vēl plāno ņemt to. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka „vientieši” ir tie, uz kuriem likums īsti neattiecas un viņiem ar saviem kredītiem būs jāsedz šie zaudējumi, kas radīsies bankām. Varam tikai iedomāties cik nereāli noteikumi un procenti būs kredītiem pēc šāda likuma pieņemšanas un cik daudz mūsu nodokļu maksātāju naudas aizies nebeidzamajos maksātnespējas procesos, kuru galvenais mērķis būs glābt dažādus caurkritušus biznesa darboņus, kas treknajos gados veikli grozījās un pumpēja nekustamā īpašuma burbuli. Kāpēc tagad darboņi saņems parādu norakstīšanu, bet „vientiešiem” jāmaksā pilnā summa?
Ar nožēlu skatos uz saviem paziņām, kas tagad speciāli velk līdz pēdējam visus maksājumus bankām, cerot, ka drīzumā tiks pieņemts likums, kas viņam ļaus atbrīvoties no visiem parādiem. Tas jau nekas, ka šis likums pēc savas būtības nav paredzēts „vientiešu” glābšanai – tas bija iecerēts, lai pēc iespējas labāk varētu piedzīt naudu no atsevišķām personām ar ļoti lieliem parādiem, kas pārsvarā gadījumu ir saistīti ar nekustamo īpašumu darījumiem un spekulācijām, jo cilvēkam, kurš ir ņēmis kredītu sava vienīgā mājokļa iegādei nav nekādas jēgas ierosināt pret sevi maksātnespēju – process būs dārgs un viņš faktiski bankrotēs, zaudējot visu savu mantu.
Varu jau arī saprast tādus politiķus kā tēvzemietis Gaidis Bērziņš – tuvojas vēlēšanas un kas gan vēl labāk var celt viņu vērtību vēlētāju acīs, ja ne solījumi, ka atlaidīsim visus parādus, lai sāktos jauna un skaista dzīve. Šāds likums viņiem tagad ir īsta medus maize, ko grēks būtu neizmantot. Skumjākais, ka arī tie, kas piedalās likuma apspriešanā valdībā, laikam neizprot tā būtību – nu nevajag mums aizsargāt tos, kuri nespēja apvaldīt savu alkatību un grāba visu, ko vien varēja. Kur bija valdība un visi spekulanti brīdī, kad kopīgiem spēkiem tika pūsts nekustamā īpašuma burbulis un valsts kasei garām aizplūda miljoni nodokļu naudas, kas būtu jāmaksā par šo darboņu darījumiem?
Kāpēc tagad ir jātērē nodokļu nauda, aizstāvot visādus darboņus un nostumjot malā tos, kam šie cilvēki ir parādā? Mēs aizmirstam, ka ne vienmēr tās ir bankas – tie ir arī tādi paši grūtībās nonākuši uzņēmēji, paziņas un darījumu partneri, kuriem arī ir grūtības tieši dēļ šiem bēguļojošajiem parādniekiem.
Kas gan notiks pēc vēlēšanām kad mums būs jādzīvo ar šādu likumu, kura vienīgā funkcija būs nevis sakārtot parādnieku un aizdevēju attiecības, bet gan parādīt cēlo politiķu atbalstu Latvijas tautai. Sanāk tāds īstens „lāča pakalpojums” latviskā garā.
Esmu pārliecināts, ka lielākā iedzīvotāju daļa negrib maksāt par kredītu dzēšanu citiem, kur nu vēl ar savu naudu atvieglot dzīvi neveiksmīgiem spekulantiem, kam ir seši – septiņi kredīti, turklāt saņemti, noklusējot bankai par iepriekšējiem, kas ņemti citās bankās. Taču tieši viņi būs tie kuri gūs patieso labumu no šī likuma, jo mazie kredītņēmēji ar saviem dažu desmitu tūkstošu latu kredītiem vienkārši nekvalificēsies maksātnespējas procesam. Domāju, ka nevienam nav žēlastības pret apsūdzētu visiem zināmu Rīgas domes darboni, kurš tagad „aiz nabadzības” prasa atmaksāt drošības naudu. Kāpēc tad žēlot spekulantus, kuru bizness nu ir pajucis?
