Pele Zuze, bēdu mākta, ar satraukumu sirdī mazā lūdz runci Miku viņu saudzēt, jo ģimene tai liela, un barotāja saimei viena: “O, cienījamais runci! Kamdēļ tev mani ēst, jo gaļas manī maz. Tik vien, kā mazais skaistais kažoks un sugas zīme mugurā!” To dzirdot, runcim ūsas sakustas un acīs miklums parādās. Viņš domā, vai ir vērts šo mazo radībiņu ēst. Kāda laime, domā abi, kad miers attiecībās rasts, un nolemj katrs uz savu pusi iet.
