Nesen, strādājot dārzā, gandrīz divu stundu garumā biju spiesta ļauties kāda tuvējo māju iedzīvotāja muzikālajai gaumei. Šķita, ka skaļā tā sauktā klubu mūzika lika drebēt pat kurmju rakumiem. Brīdi dusmojos un vēlējos, kaut beidzot šī mūzika apklustu, jo diemžēl neesmu šo monotono muzikālo trokšņu piekritēja.
Tomēr tad, kad mūzika beidzot apklusa, un visā tuvējā apkārtnē iestājās klusums, iedomājos par tiem cilvēkiem, kuriem par mūzikas klausīšanās viņu darba vietās tiek prasīta maksa. Šodien katra iestāde, organizācija, biedrība cenšas visiem spēkiem kaut ko nopelnīt, dažbrīd pieņemot pat absurdus lēmumus, kas zināmā mērā ierobežo cilvēktiesības.
Autobusos, ja nav licences, mūzika skanēt nedrīkst, arī darba vietās jāvalda dziļam klusumam. Vai tiešām mums nav svarīgāku jautājumu, ko risināt? Nevilšus aizdomājos, ka vēl taču ir tik daudz absurdu iespēju, kur iegūt naudu. Piemēram, ja gaisu elpoju savas mājas pagalmā, jāmaksā nav, bet tiklīdz pārvietojos pa pilsētas ielām – jāmaksā.
Skanot mūzikai ravēju dārzu – jāmaksā, jo tādējādi uzlaboju savas dzīves kvalitāti. Vēl jau varētu noteikt maksu arī par to, ka lietus laista dārzus, ka vējš žāvē laukus, par to, ka kaimiņi caur sētu redz, ko es daru savā sētā, jo atrodamies taču publiskajā telpā. Kur tad vēl maksa, ja savā dzimšanas dienā dārzā grillēju gaļu, skanot mūzikai. Visbeidzot autoratlīdzība būtu jāmaksā arī lakstīgalai, kas ielaidusies mana dārza ievā un dzied, kā apreibusi. Absurds absurda galā, bet mūzika skanēs pāri šiem absurdiem, jo ir taču pavasaris.
