Kā man ptīk četros no rīta iet pastaigāties un aicināt sev līdzi cilvēku. Parasti tad ir uzsnidzis svaigs sniegs un tas nav notīrīts, nav sapēdots. Man liekas, ka pasaulē esam tikai divi – es un cilvēks, kam atļauju sevi pavadīt un atstāt savas pēdas uz šīs planētas blakus manējām. Cilvēks ir par slinku, lai pats pamostos un celtos tik agri. Tāpēc es modinu.
Es protu modināt cilvēku mīļi. Pakņudinu ar mīkstu ķepiņu plecu, nolaizu vaigu. Kad neklausa, neceļas, tad kņudinu spēcīgāk, pat iekožos vaigā cilvēkam ar saviem piena zobiem. Tas ir efektīvi, bet ne kaitīgi.
Vēl man patīk pastaigas parkā pusdienlaikā, kad diena ir balta kā sniegs un es tajā iebrist varu līdz ausīm, vai, līdz pašam astes galiņam. Manas dienas ir baltas. Tomēr rīti ir dzidrāki, tīrāki un noslēpumaināki. Kā man gribētos, lai visi cilvēki katru dienu sāktu tipat priecīgi un laimīgi kā es. Vai tas šodien ir iespējams? Protams, vajag tikai agri celties!
* citāts no Ojāra Vācieša dzejas.
