Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā sadarbībā ar Eiropas Komisijas informācijas punktiem “Europe Direct” Latvijas reģionos rīko sarunas par Eiropu, tās pagātni, tagadni un nākotni.
Eirodzīve – kas tā tāda? Zināmu ieskatu var sniegt pazīstamās filosofes Maijas Kūles grāmata “Eirodzīve. Formas, principi, izjūtas” (2006).
Aplūkojot mūsdienu norises, Maija Kūle nonāk pie atziņas, ka patlaban dominē “eirodzīve”, proti, dzīve uz virsmas ar tai raksturīgo steigu, savtīgumu, seklumu un pliekanību. Kādreizējā dzīve augšup vai uz priekšu nokļūst perifērijā. Sarunu mērķis ir noskaidrot, vai tiešām dzīve, ko dzīvojam, ir eirodzīve? Taču vēl svarīgāk ir saprast, kāpēc tas tā ir? Kas ir labs vai slikts šadā dzīvesveidā? Vai, gremžoties par eirodzīvi, tikai neapzināti neattaisnojam paši savas neizdarības?
Vai eirodzīves svarīgākā sastāvdaļa (tās dvēsele) ir nauda? Nav ko liegties – kolīdz aizsākas sarunas par Eiropu, ES, parasti priekšplānā izvirzās nauda. Taču runātāji esam mēs paši. Un tas drīzāk liecina par mums, nevis tā saukto Eiropu. Turklāt – vai nav tā, ka veikli tiek piemirsts piešķirtais finansējums vai neprasme to izmantot?
Otrs temats, kas šādās sarunās drīz vien tiek dažādi tiek locīts, ir politika, turklāt noteiktā aspektā – runa ir par viņu, citu politiku. Vai tiešām esam tie nabadziņi, ar kuriem citi dažādi izdarās? Vai tiešām joprojām nav iespējams aptvert, ka Eiropa ir nevis kaut kur “tur”, bet tepat, ka paši esam neatņemama Eiropas sastāvdaļa, ka par Eiropu spriež arī pēc mums?
Sarunas ir par to, kā jūtamies Eiropā, kādas iespējas pastāv, veidojot pašiem savu un jēdzīgu dzīvi. Kādi ir šādas dzīves pamati un vērtības? Kādas vispār ir vērtības? Ja tādu nav vai ja nespējam par tām vienoties, tad labākajā gadījumā paliekam kūņājamies savā viendienīgajā pasaulītē. Cik pamatots ir pesimistiskais vai optimistiskais skatījums? Kādas iespējas pastāv un vai protam tās izmantot? Kuras ir tās vērtības, kuras vēlamies izkopt? Ar ko varam lepoties?
Viens no nākotnes pamatiem ir izglītība. Kāda tā ir un vai tā atbilst mūsdienu prasībām? Var jau sūkstīties, bet ko paši varam darīt lietas labā? Viena no eiropeiskās dzīves iezīmēm ir patstāvīgums. Tāpēc likumsakarīgi nākas runāt par politiku, tas ir, kā paši to praktizējam, cik paši esam atbildīgi. Tas paredz tiešu un atklātu sarunu, lietišķi risinot problēmas, nevis piekopjot tukšu salmu kulšanu. Tiesa, tas paredz arī to, ka zinām, par ko runājam, nevis patveramies iedomās.
Parasti ar kultūru lepojas. Bet kāda ir tā kultūra, cik tā ir daudzveidīga? Kultūra atklājas sīkumos, ikdienišķajā. Vai nekulturālība patlaban neņem virsroku? Un par to jau ir atbildīgs katrs pats. Tomēr kultūras, noteiktu vērtību jomā ir nepieciešama arī valstiska, visiem kopīga nostāja. Vai faktiski kultūra netiek atstāta pabērna lomā?
Kāda ir valsts, un tas nozīmē – arī mūsu pašu kopīgā, politika kultūras, izglītības, zinātnes jomā? Cik omulīgi jūtamies paši savās mājās? Kāda ir vide, kurā dzīvojam? Dažkārt ar vides sakoptību izprot ekoloģiju, taču burtiski ekoloģija ir mācība par mājām, mājošanu. Cik mājīgi protam veidot savu dzīvi, cik “mājpati” esam?
Kāpēc sarunas? Lai nevis skandētu tukšas frāzes, bet nepiespiesti pārrunātu to, kas nodarbina prātus. Tomēr nepiespiestība nepavisam neizslēdz lietpratību. Savukārt pārdomas šajās sarunās rosinās novadnieces: filosofe Maija Kūle un rakstniece Laima Muktupāvela.
Diskusiju “Eirodzīve – kāpēc?” rīko Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā sadarbībā ar Ziemeļaustrumlatvijas “Europe Direct” informācijas tīkla konsorciju. Diskusijā aicināta piedalīties Gulbenes kultūras centra pasākumu organizatore, Gulbenes pilsētas domes deputāte, Daukstu pagasta kluba vadītāja, starptautisko jauniešu projektu koordinatore Inese Stalidzāne un citi Gulbenes iedzīvotāji ar aktīvu viedokli par to, kas sabiedrībā.
Diskusija norisināsies piektdien, 2.novembrī, pulksten 17.00 kafejnīcā “Kantes krogs”.
