Visu dienu vācu kaudzē krāsainas koku lapas…, aizejošās vasaras atvadu vēstules par sauli un baltajiem putu ziediem jūras viļņu galotnēs, par liepziedu smaržā apreibušām bitēm, par satiktiem un nesatiktiem ļaudīm, par mīlestību un ienaidu, par ticību un bezcerību.
Negaidot vējš paceļ tās gaisā un sūta prom tikai tam vien zināmiem adresātiem. Lapu vēstules pieskaras garāmgājēju kājām, iestrēgst tuvējā žoga pinumu rūtīs, kā dzeltenas laivas aizpeld pa šaurās upes straumi.
“Cik skaists lapkritis!” kāds neslēpj prieku un paveras augšup uz koku galotnēm. Viņa lūpu kaktiņos kā pēdējās asteres uzzied noslēpumains smaids, jo cilvēki nekad neaizmirst tos gadalaikus un brīžus, kuros piedzīvojuši kaut ko skaistu un sirdij tuvu. Arī šis, nejaušais garāmgājējs prieku rod asteru un rudens lapu virpulī, bet priekam bieži vien pietiek ar mazumu – ar ceļā nokritušu lapu un adatainu kastani, ar rūgteni smaržojošu mārtiņrozes ziedu un sulīgu sārtvaidzi ābolu no klūgām pītā grozā.
“Atkal šis pelēkais rudens un koku nekautrīgais kailums! Visa pasaule kā izlaupīts lielveikals ar sasistām vitrīnām, riebjas,” bilst dzīves piktuma pārpildīts cilvēks.
Varbūt viņam neviens jau sen nav pateicis labu vārdu, varbūt uz viņa adresi jau gadiem ilgi nav nosūtīta neviena vēstule. Pastkastītē, kam ierūsējusi atslēga, krīt tikai bezcerība, izmisums un bezpalīdzība. Tu raugies šai cilvēkā un nezini, kā palīdzēt, jo aizejošās vasaras sūtītās vēstules viņš nelasīs nekad.
Satveru rokās kļavas lapu un mēģinu izlasīt nesalasāmo, kas zina, varbūt kāda vēstule ir domāta tieši man. Ir tik rotaļīgi viegli lasīt vēstules, kas rakstītas bez burtiem, jo viss, ko vēlies, ir tajās atrodams.
Naktī lasītas, tās stāstīs par zvaigznēm un iekšējām gaidām, kad, kādai zvaigznei krītot, vēlēsimies laimi atlikušajam mūžam. Rīta stundā vēstules nedaudz smaržos pēc kafijas un ilgosies pēc neizsapņotiem sapņiem, pusdienlaika vēstulēm piemitīs ikdienas steiga, bet vakarā tās būs pilnas ar ilgām pēc miera un mīlestības…
Tieši tāpēc es visu dienu vācu aizejošās vasaras vēstules, jo tajās nav vārdu, ir tikai tas, ko tu pats vēlies izlasīt.
