Latvija gatavojas ratificēt Eiropas Konvenciju par mājas dzīvnieku aizsardzību, kas aizliedz mājdzīvniekus noslīcināt. Saskaņā ar konvenciju mājdzīvniekiem “nedrīkst radīt nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai stresu”.
Paredzēts, ka kucēnu vai kaķēnu slīcināšanas vietā būs jāmeklē humānāki veidi, kā atbrīvoties no nevajadzīgiem mājas vai istabas dzīvniekiem. Tā paredz šī konvencija. Dzīvniekus varēs nogalināt tikai veterinārārsts vai cita kompetenta persona, izņemot ārkārtas gadījumus, lai izbeigtu dzīvnieka ciešanas, kad nav iespējams pietiekami ātri saņemt speciālista palīdzību.
Šaubos gan, vai šī likuma pieņemšana kaut ko mainīs, jo sākumā ir jāmainās cilvēku domāšanai attiecībā par jūrskolu (ir taču cilvēki, kuriem mazu kaķēnu sūtīšana “jūrskolā” šķiet pieņemama un normāla rīcība) un tikai tad var gaidīt kaut cik pozitīvu rezultātu.
Man tikai gribētos piebilst vienu lietu, kura būtu jāatceras ikvienam. Tiklīdz esi paņēmis savā mājā kaķi, suni, sesku, trusi vai citu dzīvnieku, vienalga, kādu, jo tam šoreiz nav nozīmes, tu esi atbildīgs par viņu un arī par viņa vēlmi radīt pēcnācējus. Mums taču ir jābūt atbildīgiem par tiem, kurus pieradinām. Vai tad ne tā?
Ja nespēj pilnībā uzņemties rūpes par dzīvnieku, tad neņem to nekad. Gan slīcināšana, gan iemidzināšana ir nežēlība. Suņi un kaķi tieši tāpat kā mēs ir dzīvas būtnes. Ar ko gan atšķiras mazās, dzīvās radībiņas sūtīšana “jūrskolā” no iemidzināšanas pie veterinārārsta? Vai kāds no šiem veidiem ir humānāks par otru?
Nē. Atšķirība ir tikai tajā, ka sūtīšana “jūrskolā” neizmaksā neko, bet par iemidzināšanu ir jāmaksā. Ne jau mums izlemt, kuram dzīvot, bet kuram mirt. Ikvienam, kurš ieradies šajā pasaulē, ir tiesības dzīvot.
