Dzīve cilvēkam pamazām iemāca visu – gan to, kā kļūt bagātam uz
citu rēķina, gan to, kā taupīt uz citu rēķina. Slikti ir tikai tas,
ka šo abu taupību rezultātā visvairāk cieš cilvēki, kuri tā arī
nekad nav pieredzējuši “treknos” gadus, bet godīgi strādājuši.
Mani visvairāk uztrauc taupība, kas saistās ar cilvēku
veselību. Uz tās rēķina ļaudis taupa, kā vien var, jo zina, ka
ārstēšanās, kas var būt ilgstoša, prasīs daudz naudas. Diemžēl arī
cilvēku ienākumi šobrīd nekādā gadījumā nav salīdzināmi ar
izmaksām, kādas ir veselības aprūpē. Ļoti daudzi, lai taupītu,
atsakās ārstēties stacionārā, daudzi mēģina “zāļoties” paši un
nevēršas pie palīdzības pie ģimenes ārsta vai kāda cita
speciālista, vēl citi noglabā daļu ārsta izrakstīto recepšu,
aptiekās iegādājoties tikai dažus no nepieciešamajiem
medikamentiem.
Daži
dodas ilgstošās pastaigās pa pļavām, lai lasītu ārstniecības augus,
gluži kā karogu virs galvas turot daudzkārt izskanējušo saukli, ka
mūsu platuma grādos jāārstējas ar to, kas aug dārzos un pļavās.
Tieši tāpēc sāpošās kāju un roku locītavas tiek tītas kāpostu un
mārrutku lapās, cukura līmeņa samazināšanai asinīs tiek dzerts apšu
mizu novārījums, bet redzes uzlabošanai uz acīm liktas mellenāju
lapas. Un kur tad vēl pelargoniju lapu košļāšana un spirta uzlējums
uz krupja…
Tas
viss nav nekas slikts, bet ne visas kaites ir iespējams izārstēt
tikai ar tautas līdzekļiem. Arī taupība it visā nav nekas slikts,
bet to nekādā gadījumā nedrīkstētu attiecināt uz cilvēku veselību.
Kamēr cilvēki taupa uz savas veselības rēķina, turpinās reformas un
diezin cik ilgi vēl turpināsies, arvien vairāk noskaužot
finansējumu veselības aprūpei. Man tas nav pieņemams!
