Gulbeniete Antoņina Draviņa, dzimusi Cunska, savu 90. dzimšanas dienu svin vienā gadā ar Latviju. Viņai ir izcila atmiņa. Antoņina arī šodien skandē skolas gados apgūtos dzejoļus. Viņa mīļi smaidot piebilst, ka ir mazliet vecāka par Dzimteni, jo apaļo jubileju jau nosvinējusi 16.aprīlī. Viņas šūpulis kārts Abrenē. Antoņina dzimusi septiņu bērnu ģimenē. To, ka ir Abrenes bērns, viņa vienmēr atgādina saviem mīļajiem, kaut jau 60 gadus sevi sauc arī par pilntiesīgu gulbenieti.
Abrene pieder mums „Abrene piederēja mums, nekam citam,” saka Latvijas vienaudze. Antoņina vismīļāk atceras skolas gadus Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.
„Es mācījos vienā no 11 skolām, ko Latvijā bija dibinājis Kārlis Ulmanis. Mana skola bija Abrenes apriņķī. Mēs tur mācījāmies, sacerējām dzejoļus, cienījām skolotājus un savu prezidentu, mīlējām savu dzimteni, Latviju. Atceros, kā ar vilcienu braucu uz skolu un vēl pāris kilometru kājām gāju ar produktu maisiņu pār plecu. Vēlāk, 1941.gada 14.jūnijā, daudzus no Abrenes izsūtīja. Arī manu krusttēvu. Viņš bija tas, kas apmaksāja manas mācības arī Viļakas Valsts ģimnāzijā 100 latu gadā. Krusttēvam ļāva maizīti paņemt līdzi. Atceros, kā viņš atsveicinājās no sava brāļa, mana tēva. Mums, palicējiem, atņēma iedzīvi. Nebija nekā. Pienāca ziņas, ka krusttēvs gājis bojā un aprakts kopējā bedrē kopā ar daudziem citiem, bet, kad es prasīju oficiālu izziņu par mana radinieka atrašanās vietu, saņēmu atbildi, ka viņš ir palaists brīvībā. Tie bija meli,” ar asarām acīs stāsta sieviete.
Kā vismīļāko piemiņu par jaunības gadiem Antoņina glabā mājās grāmatu – Kārļa Ulmaņa runu un rakstu kopotos rakstus. Šo grāmatu viņai kā Viļakas Valsts ģimnāzijas absolventei pasniedza 1939.gada 15.jūnijā. Vai varēja domāt, ka pēc divām vasarām laimīgajai dzīvei brīvajā Latvijā būs pienācis gals?
Tik daudz sāpju, raižu
„Kārlis Ulmanis bija gudrs vīrs, bet viņa pēdējā runa manī kā smagums skan joprojām. Atceros, kā to klausījos pa radio. Viņš teica: „Jūs paliekat savā vietā, es palikšu savā vietā.” Viņš nezināja, ka tūlīt tiks arestēts un aizvests sazin kur.
Kad Padomju Armija ienāca Latvijā, sākās Antoņinas bēgļu gaitas, meklējot patvērumu starp Cēsīm un Valmieru.
„Ak, šausmas. Stāvēja mūsu, Latvijas, karavīri stalti kā ģenerāļi un rādīja ceļu krievu armijai, kuras karavīri dažs bija bez zābakiem kājās. Sākās šausmu gadi. Mūsu lats vairs nekur nederēja. Tikai viņu rublis. Ko ar to iesākt? Neko! Veikalos viss bija izpirkts,” atceras Antoņina.
Tad licies, ka „pie vācieša varbūt būs labāk, bet…”.
Ar smagu sirdi Antoņina atceras arī vācu okupācijas laiku, kad tika nošauti viņas skolasbiedri – ebreju tautības jaunieši. Nogalināja arī kaimiņus – jaunu ebreju tautības vīrieti un viņa mazo meitiņu.
„Vācieši nošāva,” atceras sieviete.
Šī ģimene dzīvojusi aptuveni divu kilometru attālumā no Antoņinas radu mājām. Arī Viļakā noticis tas pats. No baznīcas torņa ļaudis redzējuši, kā vācieši aplenc apdzīvoto vietu, kā skanēja šāvieni, nogalinot ebrejus.
Dzimtene – tās ir mājas
Gulbenē Antoņina nonāca, apprecoties ar Aloiziju, kas bija dzelzceļnieks.
Ģimenē piedzima divi bērni – dēls un meita. Laulātie pamazām sāka celt savu māju un 1956.gadā to uzcēla. Vēlāk tēvs palīdzējis uzcelt mājas arī abiem bērniem – Anatolijam un Birutai.
Antoņinas darba stāžā ir 46 gadi. Viņa strādājusi dažādās darbavietās, kur varēja nopelnīt maizi.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā viņa mācīja ticības mācību skolēniem. Gulbenē strādājusi putnu fermā, par kontrolieri tirgū, veterinārajā laboratorijā, kā arī par sargu veikalā. Atbildība bijusi liela, kas uzvelta vārgiem sievietes pleciem. Tā bija dzīve nemitīgās bailēs.
„Veikals un noliktavas pletās pa visu ielu, un man vienai tas viss naktī bija jāsargā. Toties kontrolieru bija pa pilnam. Sevišķi, kad nāca Oktobra svētki. Nedod, Dievs, ja nebūšu dzirdējusi, kad veikalam signalizācija „nospēlējusi”! Kad miliči ieradās, tad mani, sargu, grūda pa priekšu veikalā un paši no muguras gāja. Reizēm likās – kā es paliku dzīva? Varēja taču visādi būt,” atceras sieviete.
Nu jau kopš 1992.gada Antoņina ir atraitne. Šodien vecmāmuļa dzīvo mīļā saticībā kopā ar mazmeitas Initas Zemnieces ģimeni. Antoņinai blakus gultā murrā viņas mincis un mazmazmeita Annija spēlē klavieres, kas stāv vecmāmiņas istabā. Viņām abām patīk maigās latgaliešu tautasdziesmas, ziņģes. „Annija un vecvecmāmuļa ir vistuvākās. Viņas ir draudzenes. Mana meita uzauga ar viņas dziedātajām dziesmām un skandētajiem dzejoļiem,” saka mazmeita Inita.
Antonija lepojas vēl ar trim mazbērniem un trim mazmazbērniem. Viņa ir bagāta.
Antoņina ar lepnumu stāsta, ka viens mazdēls Jānis Vītols un mazmazdēls dzīvo ASV. Viņiem tur labi klājas, ir gudri un veiksmīgi. Un tomēr vecmāmuļa labprāt vēlētos savus mīļos redzēt atgriežamies Latvijā uz palikšanu.
„Vajag, lai Latvijā būtu labi apmaksāts darbs jauniem cilvēkiem, lai viņi paliktu te, lai nebrauktu projām. Ja jaunie aizbrauks no Latvijas, uz šo zemi pārcelsies citu pasaules tautu pārstāvji, latvietība izzudīs,” sūrojas sieviete.
Uzticīga laikrakstam „Dzirkstele”
Antoņina visu mūžu lasa „Dzirksteli”, kopš pašas tā sākotnes. Arī tagad viņa pasūta šo avīzi un lasa. Televīzijā sieviete skatās ziņu raidījumus. Viņu ļoti interesē politika – notikumi Latvijā un pasaulē.
„Smags tagad laiks Latvijā. Bezdarbs. Ko lai cilvēki dara, ja visur samazina štatus, atlaiž. Kā lai nodrošina ģimenes, ja darba nav?” prāto Antoņina. Viņa bilst, ka pati savā mūžā ir pārcietusi vēl daudz, daudz grūtākus laikus, kad Latvija bija zaudējusi savu neatkarību, nonākot svešu varu jūgā.
„Lai cik ir bijis grūti, tomēr Dzimtenes mīlestību – to nekad neviens nevar atņemt. Visu var izciest, lai tikai būtu savā dzimtajā zemē. Nekad es neesmu gribējusi doties projām no Latvijas, nekad es nevarētu atstāt savu Dzimteni,” saka Antoņina.
