Cerības pirkuma līgums,
apliecinājums, ka persona ir dzīva, un seifa satura apraksts –
tie ir tikai daži no dokumentiem,
kas pirmajā mirklī, iespējams, izklausās nedaudz savdabīgi, taču
arī tie ir svarīgi dokumenti, kurus regulāri sagatavo zvērināti
notāri Latvijā.
“Notāri dienā vidēji uzklausa
vairāk nekā 1700 dzīves stāstu. Lielākā daļa no tiem saistīti
ar nekustamā īpašuma pārdošanu, iegādi vai mantošanu, lūgumu
apliecināt parakstu, izsniegt pilnvaru, taisīt testamentu. Taču
pie notāriem Latvijā tiek sagatavoti arī tādi dokumenti, kas
cilvēkam ārpus notariāta varētu šķist savdabīgi, protams, līdz
brīdim, kad pašiem ar ko tādu nākas saskarties. Piemēram,
ārvalstu institūcijas var lūgt iesniegt apliecinājumu, ka persona
ir dzīva,” stāsta Sandra Stīpniece, Latvijas Zvērinātu notāru
padomes priekšsēdētāja.
Apliecinājums, ka persona ir dzīva
Notāram uzticēto amata pienākumu
sarakstā ietilpst dažādu faktu konstatācija, tiem piešķirot
publisku ticamību, tas attiecas arī uz lūgumu apliecināt faktu,
ka persona konkrētā dienā un laikā ir dzīva. Turklāt šāds
lūgums notāru dienaskārtībā ir itin biežs. Notāri Latvijā
pēdējo piecu gadu laikā sastādījuši 8589 apliecinājumus, ka
persona ir dzīva.
Šādu apliecinājumu mēdz prasīt
ārvalstu iestādes vai personas, kurām ir kādas beztermiņa
saistības pret personu. Piemēram, ja Latvijas pilsonis ir strādājis
ārpus Latvijas un, aizejot pensijā, saņem šīs valsts pensiju,
tad pensijas izmaksātājam jābūt pārliecinātam, ka tās saņēmējs
joprojām ir dzīvs. Tad pensijas izmaksātāja iestāde lūdz, lai
tai tiktu veikta šāda fakta konstatācija – iesniedzot notariālu
apliecinājumu. Kā skaidro S. Stīpniece, dažkārt šāds
apliecinājums var būt nepieciešams arī testamenta izpildītājam,
lai zinātu, ka mantinieks eksistē.
“Situācijas var būt dažādas, bet
visbiežāk ir runa par Latvijas iedzīvotajiem, kuru dzīve tiek
aizvadīta ārvalstīs. Latvijā katra iestāde pati var
pārliecināties iedzīvotāju uzskaites un civilstāvokļa aktu
reģistros par to, vai konkrētā persona ir dzīva. Savukārt
ārvalstu iestādēm parasti nav iespējas saņemt ziņas no citas
valsts informāciju sistēmām. Piemēram, daudzi esošie pensionāri
padomju laikā ir strādājuši ārpus Latvijas, tādēļ šobrīd
saņem pensiju kā Latvijā, tā arī valstī, kurā strādājuši
tolaik. Līdz ar to apliecinājums, ka persona ir dzīva, šādā
kontekstā tiek izsniegta samērā bieži,” stāsta zvērināta
notāre Ilze Metuzāle
Cerības pirkuma līgums
Visbiežāk cerību pirkuma līgumu
noslēdz par mantotajiem nekustamajiem īpašumiem reizēs, kad ir
skaidri zināms, ka ir tikai viens likumiskais mantinieks un tam ir
nolūks mantojamo īpašumu tūlīt pēc mantošanas pārdot. “Pastāv
gadījumi, kad darījuma priekšmeta vēl nav, bet tas radīsies
nākotnē – šādā gadījumā tiek slēgts cerības pirkuma
līgums. Tā ir rakstveida vienošanās – cerība pircējam par
līgumā ierakstīto summu savā īpašumā iegūt dzīvokli, tiklīdz
pārdevējs saņems to mantojumā. Savukārt pārdevējam tā ir
cerība, ka īpašumam, kuru tas mantos, uzreiz būs pircējs,”
skaidro S. Stīpniece.
Cerības pirkuma darījumā
iesaistītās puses jau sākotnēji fiksē visas darījuma būtiskās
sastāvdaļas – darījuma priekšmetu, pirkuma līguma noslēgšanas
termiņu, pirkuma maksu un samaksas kārtību, nosacījumus, pie
kādiem pārdevējs apņemas pārdot un pircējs pirkt nekustamo
īpašumu, kā arī citus pusēm svarīgos nosacījumus. Tiklīdz
mantotais vai citādi iegūtais īpašums tiek reģistrēts
zemesgrāmatā, tas jāpārdod cerības pirkuma līgumā
ierakstītajam pircējam.
Pērn pie zvērinātiem notāriem
noslēgti 11, bet 2015. gadā 21 cerības pirkuma līgums, un tie
galvenokārt saistīti ar nekustamā īpašuma pārdošanu.
Seifa satura apraksts
Seifa satura apraksts visbiežāk tiek
veikts mantojuma lietās, lai konstatētu mirušā cilvēka bankā
īrētā vai privāti glabātā seifa saturu un noteiktu gan
mantojamās mantas sastāvu, gan mantojuma vērtību. Ir arī
gadījumi, kad svarīgi fiksēt kādas lietas vai dokumenta atrašanos
seifā, lai tālāk to izmantotu kā pierādījumu.
Seifa
satura aprakstes procesā piedalās mantinieks kā persona, kas
ieinteresēta lietā un uzaicinājusi zvērinātu notāru, un
kredītiestādes vai bankas pārstāvis, ja seifs vai glabātava
atrodas kredītiestādē vai bankā.
“Kad
seifs ir atvērts, no glabātuves tiek izņemti tajā ievietotie
priekšmeti un aprakstīti. Piemēram, ja tie ir vērtspapīri, tiek
norādīts to nosaukums, skaits, nominālvērtība un izdevējs. Ja
seifā glabāta skaidra nauda, tā tiek saskaitīta, norādīts
nomināls, skaits un sērijas numuri. Ja tās ir vērtslietas, tika
fiksēts to apraksts, skaits un proves zīme, bet dokumentiem – to
nosaukumi un lappušu skaits. Mantas vērtību notārs nenosaka. Ja
manta reģistrējama reģistros, vērtību nosaka sertificēts
vērtētājs. Citos gadījumos vērtību var noteikt arī paši
mantinieki,” norāda S. Stīpniece.
Gadā
vidēji Latvijas notāri veic sešus seifu satura aprakstus, taču ir
bijuši arī izņēmumi, kad gada laikā ir sagatavoti 40 seifu
saturu apraksti.
