Laikrakstam “Dzirkstele” lasītāji ziņo, ka šogad īpaši daudz saradies čūsku. Tās ir iemitinājušās kūtīs, šķūņos un visur, kur vien var ielīst. Turklāt zalkši šņācot virsū, tāpēc viņi jautā, vai iespējams, ka dabā pastāv odzes un zalkša krustojums, jo internetā esot parādījusies tāda informācija.
“Kā ar zalkšiem cīnīties un aizbaidīt viņus no dzīvojamajām mājām? Šogad tie ir salīduši visās iespējamajās vietās – šķūnīšos, kūtīs. Māja atrodas laukos pie upes. Tagad upē ir nokritis ūdens līmenis, bet pērn bija ļoti augsts līmenis. Varbūt tas ir ietekmējis? Ko darīt, lai zalkši nenāktu mājās? Pērn zalktis iekoda kaķim lūpā, un kaķim sākās alerģija, bija jādod zāles,” stāsta kāda lasītāja, kura dzīvo pie Pededzes upes.
Bioloģijas zinātņu doktors un sertificēts dabas aizsardzības eksperts rāpuļu un abinieku sugu jomā, Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš saka, ka čūsku ar katru gadu kļūst arvien vairāk, jo klimats mainās, un ar čūskām cilvēkam ir jāsadzīvo.
“Kā zināms, Latvijā ir trīs sugu čūskas: odze, kas ir cilvēkam
indīga, zalktis, kas nav indīgs, un gludenā čūska, kas ir ļoti reta,
cilvēku tuvumā nedzīvo un cilvēkam nav indīga. Odzei ir zigzaga svītra,
zalktim – divi dzelteni, balti vai oranži plankumi uz galvas. Ja nav ne
zigzaga, ne plankumu, tad tā ir trešā čūska. 90 % čūsku var atšķirt pēc
ārējām pazīmēm, bet gadās arī pilnīgi melnas odzes un pilnīgi melni
zalkši – melanisti. Tos var atšķirt pēc acu redzokļiem, bet tas ir
riskanti. Ja acs zīlīte ir kā kaķim – vertikāla, tad tā ir odze. Ja acs
zīlīte ir apaļa kā cilvēkam, tad šī čūska nav indīga. Bet tas darbojas
tikai Latvijā,” saka Mihails Pupiņš.
Ja čūska garāka par metru, tad
visdrīzāk tā nav odze, ja ātri mūk, tad visdrīzāk ir zalktis, jo odze
lielākoties nemūk tik strauji.
Viņš saka, ka pie mājām pārsvarā
dzīvo zalkši, tomēr latvieši pēdējā laikā aktīvi braukā pa visu pasauli,
tāpēc teorētiski iespējams, ka kāds kaimiņš atvedis kaut ko
nesaprotamu, piemēram, no Taivānas.
“Personīgi es esmu pats ķēris
Latvijā atvestos pitonus, bija sabraukta divmetrīga žņaudzējčūska,
trīsmetrīgs pitons dzīvoja kanalizācijā. Pats noķēru arī vienu indīgu
čūsku cilvēkam virtuvē cepeškrāsnī. Tāpēc herpetologu likums skan: ja tu
nezini, kas tas ir, vajag uztvert to kā indīgu čūsku! Tas ir ļoti
svarīgi,” viņš uzsver.
Agrāk Latvijā klimats bija aukstāks, čūskas
ziemoja alās, lielākā daļa ziemā izmira. Tagad čūskas ziemā neizmirst
tādā daudzumā, jo ziemas ir siltas. Tāpat padomju laikos viss bija
uzarts, apliets ar visādām ķimikālijām, minerālmēslojumu, indēm utt. Šie
lauki nebija laba vieta čūsku dzīvei, tāpēc ap apdzīvotām vietām un
pilsētām čūskas nedzīvoja. Pašlaik lielākā daļa lauku ir aizauguši,
lielas platības aizaug ar krūmājiem, ir pamestas ēkas, meliorācija
nedarbojas, kļūst mitrāks. Tas viss pozitīvi ietekmē čūsku dzīves
apstākļus.
“Čūskas vairosies un nāks tuvāk cilvēkam. Daugavpilī esmu
ķēris odzes un zalkšus gan pie daudzdzīvokļu māju durvīm, kur bērni
spēlējas, gan pilsētas parkos, gan vietējā juvelierveikala pagalmā, gan
savās mājās, turklāt gan pirmajā, gan otrajā stāvā. Esmu ķēris čūskas
gan zem ledusskapja, gan zem gultas otrajā stāvā. Čūskas nāk pie
cilvēka, un mēs nevaram neko mainīt. Mums jāsadzīvo kopā ar čūskām,”
secina M.Pupiņš.
Viņš saka, ja tas ir zalktis, tad nevajag
uztraukties, bet jāpriecājas, ka pie tevis dzīvo tik forša čūska, kas
nav indīga.
“Tā ir Latvijas tradicionālā čūska, uz ID kartēm mums pat ir
zalkša zīme. Zalkši – tas ir normāli. Daudziem cilvēkiem patīk, ka pie
mājām dzīvo zalkši. Zalktis ļoti ātri pierod pie cilvēka – kā mājas
kaķītis. Zalktim patīk slēpšanās vietas – zem malkas, šīfera plāksnes,
dīķīši. Ja negribat, lai čūska dzīvo jums blakus, tad vispirms visiem
ģimenes locekļiem, īpaši ļoti mazajiem un vecajiem, jāizskaidro, kā var
atšķirt čūskas, kādas ir bīstamas, ka jāsauc ārsts, ja iekož. Ļoti
svarīgi paskaidrot, ka tad, ja redz čūsku, pieskarties tai nedrīkst,
drošs attālums līdz čūskai ir divi metri (vismaz divi trīs soļi). Ja
bērns pamana čūsku, jāskrien pie vecākiem,” skaidro M.Pupiņš.
Ko darīt, lai nenāk pie mājas?
Ja
apkārt dzīvo čūskas, tās palaikam atnāks ciemos gluži kā ciemiņi. Lai
čūskai pagalms nepatiktu, vispirms jānopļauj zāle. Ja aug krūmi, tie
jāpaceļ vai jāizgriež zari. Tur kur izpļauts tīrs, čūskas nedzīvo.
“Čūska meklē slēptuvi. Jāskatās, lai nekur nemētātos dažādas mantas
pagalmā, piemēram, skārds, šīferis, dēļi, malka utt. Jāaizber peļu,
žurku alas, ja tādas ir pagalmā. Čūskas ir sliktas racējas, bet alas tās
izmanto. Jārūpējas, lai nekur nav mitras vietas, piemēram, kur tek
laistīšanas šļūtene, lai netek ūdens un neveidojas peļķīte,” pamāca
M.Pupiņš. Viņš stāsta, ka labākais variants ir uzlikt žogu vai
piestiprināt pie esošā žoga plāksnes no gluda materiāla, pie kura čūskai
grūti pieķerties. Aptuveni 20 centimetru dziļumā tās jāierok zemē, lai
čūskas neatnāktu pa alām, un virs zemes jāatstāj apmēram 40 centimetru
augstumā. Vēl ir ķīmiskas vielas čūsku atbaidīšanai un dažādi
ultraskaņas atbaidītāji.
“Īpaši čūskas iet mājās un pagrabos rudenī
meklēt vietu ziemošanai. Tad jāpārbauda māja un īpaši ap caurulēm
apmēram metra augstumā visi caurumi jāaizpūš ar putām. Var arī aizlīmēt,
jo čūska negrauž. Ja mājās redzat zalkti, to var ņemt rokās, tikai
uzmanīgi, jo viņš ir trausls, ielikt spainī ar vāku un no mājām kādus
trīs četrus kilometrus palaist. Odzi rokās gan neņemiet, bet sist nost
arī nabaga dzīvnieku nevajag, jo odzes te atnāca, pirms sāka dzīvot
cilvēks. Odzes te ir vietējās iedzīvotājas, bet mēs visi esam migranti.
Jāpaņem metru, pusotru gara slota un čūska lēnām jāievirza spainī,
jāaizved apmēram piecus kilometrus mežā un jāizlaiž. Galējas
nepieciešamības gadījumā pie ieejas durvīm var uzlikt finieri vai
kartona gabalu un noziest to ar žurku līmi, tad čūskas pāri tikt
nevarēs,” saka M.Pupiņš.
Hibrīdi dabā gandrīz nav iespējami
M.Pupiņš
saka, ka dabā līdz šim odzes un zalkša hibrīdi nav atrasti un drīzāk
tādu nekad nebūs.
“Iedošu 100 eiro prēmiju tam cilvēkam, kurš atsūtīs
fotogrāfiju ar odzes un zalkša hibrīdu, un ja herpetologi apstiprinās,
ka tas tā ir,” viņš saka. Mācību grāmatās rakstīts, ka suga nevar
vairoties, krustojoties ar citu sugu, tomēr M.Pupiņš saka, ka ļoti
daudzas sugas krustojas.
“Piemēram, ēzelis ar zirgu. Bet lielākā daļa
pēc tam nespēj vairoties. Bet ir arī tādas, kam ir pēcnācēji. Piemēram,
Latvijā ir zaļas vardes – ezeru varde un dīķa varde. Divas atsevišķas
sugas, kas regulāri krustojas, tagad dzīvo trešā suga – zaļā varde.
Krustoties var arī sarkanvēdera ugunskrupis. Tēviņš vai mātīte mēģina
atrast partneri, bet dažreiz nevar atrast savas sugas partneri. Polijā
dzīvo dzeltenvēdera ugunskrupis. Tur, kur viena suga ar otru satiekas,
tur viņi krustojas. Tāpēc krustojums palaikam notiek. Ir zināmi arī
zivju hibrīdi. Pašlaik notiek krustojumi krokodilu fermās, jo, vairojot
vienu sugu, vajag daudz papīru, bet, ja tas ir hibrīds, neko nevajag un
var brīvi pārdot. Tas pats notiek arī ar čūskām. Terārijos mēģina
krustot arī čūskas un veiksmīgi. DNS var savienoties daudzām sugām, bet
galvenais, lai sakrīt hromosomu daudzums. Hibrīdi ir ļoti skaisti, jo ir
neparasti, tāpēc cilvēkiem patīk. Man zināms tikai viens gadījums, kad
terārijā sakrustota indīga un neindīga čūska – parastais zalktis ar
tīģerzalkti, kurš gan ir nosacīti indīga čūska, jo inde atrodas dziļi
rīklē. Bet līdz šim dabā tāds hibrīds nav atrasts. Iespējams, par
hibrīdu sauc ūdens zalkti. Ūdens zalkši gan dzīvo Ukrainā, bet
teorētiski ir iespējams, ka kāds ir nokļuvis arī Latvijā. Ūdens zalktis
vairāk ir līdzīgs odzei, tam nav plankumiņu uz galvas un uz muguras ir
tādi kā kvadrātiņi,” skaidro M.Pupiņš.
