Nu jau ceturto gadu pēc kārtas visā Latvijā talkos. Sabiedriskajos medijos komentāros bieži apšauba talkošanas nepieciešamību, jo drīz pēc tam cilvēki turpina mēslot.
Tas Lielās talkas organiztorus šopavasar mudināja sabiedrību izglītot semināros, kur tika stāstīts par gaisa, ūdens, zemes un cilvēka savstarpējo saistību un veselības atšķirībām starp dzīvi piesārņotā un sakoptā vidē.
Ko darīt, lai vidi neturpinātu piemēslot? Morāle vienkārša – sāksim katrs pats ar sevi! Nemetīsim produkta iesaiņojumu zemē, bet gan to pārvietosim atkritumu tvertnē! Arī matemātika ir vienkārša – jo vairāk būs to, kas talkā pacels nomestos atkritumus, jo vairāk pēc tam būs to, kas padomās, pirms metīs zemē izsmēķi, konfekšu papīru vai ko citu.
Nepareizi būtu gaidīt Lielo talku tikai tāpēc, lai vienreiz gadā satīrītu piecūkoto. Tas būtu darāms ikdienā.
Daudzviet arī Gulbenē konteineru apkārtne un iekšpagalmi sauktin sauc pēc slotas un grābekļa. Netrūkst arī tādu, kas sakrātos atkritumus izmet ietves malās, piepilsētas grāvjos, tīrumu un mežmalās, nekautrējoties izmest veidlapas ar uzvārdiem un zīmīgus apģērba gabalus. Tas nozīmē, ka ir cilvēki, kuriem ir viens pīpis, ko par viņiem domā sabiedrība.
Varbūt Latvijā kādreiz pienāks tāds laiks, kad Lielajās talkās nevis sakops pašu piedrazotās vietas, bet gan stādīs kociņus un puķes, labiekārtos apkārtni un veidos jaunas atpūtas vietas. Tas būtu jauki!