Anna Tipāne: “Man arī šodien nav laika garlaikoties, jo dzīve ir tik interesanta.”
Annas Tipānes šūpulis ir kārts Lejasciema pagasta Gaujas krastos, bet nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Gulbenē. 22.maijā Anniņa, kā viņu sauc visi, kuri pazīst, svinēs savu 94.dzimšanas dienu. Šodien, Mātes dienā, viņu sveic ne tikai dēls Jānis un meitas Inta un Rūta, bet arī seši mazbērni un desmit mazmazbērni.
Tā būs mīlestības un laimes pilna diena, jo kas gan var būt skaistāks par mīlestībā sniegtiem ziediem, glāstiem un laba vēlējumiem. Arī viss Anniņas mūžs ir sapinies ar mīlestības pinekļiem. “Man ne tikai Mātes dienā, bet arī citkārt bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu mīlestības nav trūcis,” smaida Anna.
– Vai mēdzat izstaigāt arī savas bērnības takas?
– Kā nu ne. Vēl visu labi atminos. Esmu dzimusi Lejasciema “Majanu” mājās Gaujas malā, tāpēc, kad paaugos, katru vakaru gāju peldēties. Es jau biju darbīga. Mātei palīdzēju mājas darbos, ganos gāju. Vecākiem bija 20 hektāru zemes, tāpēc lielas brīvības nebija. Nu palaidnības gan arī paspēju pastrādāt. Tuvējās piecās kaimiņmājās bija tikai puikas, es viena meitene, tad nu kāvos ar viņiem. Zagšus zagos uz kaimiņiem. Tāda koka un jumta nebija, kur arī es nebūtu uzkāpusi. Man patika visas puiku izdarības. Makšķerēt patika. Nekas liels jau neķērās, grunduļi vien. Vienreiz pamatīgi apaukstējos, domāju, ka palikšu bez kājām. Gulēju un kliedzu aiz sāpēm. Dakteris bārās. Četras klases mācījos toreizējā Kalna skolā, bet divas – Dūres skolā. Vēl pat nebija 16 gadu, kad iestājos Rankas mājturības skolā, kur biju visjaunākā. Iemācījos aust, šūt, azaida galdus, ēst gatavot. Apguvu zināšanas arī lauksaimniecībā. Viss jau sievietei dzīvē noder. Pēc mājturības skolas beigšanas atgriezos vecāku mājās, lai palīdzētu saimniecībā. Apprecējos ar kaimiņu puisi Markusu. 1938.gadā piedzima dēls Jānis, nedaudz vēlāk – meitiņa Inta. Ilgi saimniekot mums neiznāca, jo tuvojās karš, sākās bēgļu gaitas.
– Ko varat pastāstīt par šo laiku?
– Atceros, ka mājas pagalmā un dārzā aprakām traukus un citus sadzīves priekšmetus, ko bēgļu gaitās nevarējām paņemt līdzi. Domājām, atgriezīsimies un turpināsim saimniekot. Divos zirga pajūgos salikām pārējo iedzīvi. Pie ratiem piesējām gotiņas. Līdzi bija arī aitas un cūka. Es ar Jānīti un Intiņu – vezumā. Bijām tikuši pāri Gaujai, kad redzējām, ka “Majani” jau deg. Pirmo nakti pārlaidām mežā pie ugunskura, bet pret rītu vācu zaldāti mūs dzina uz Velēnu. No Velēnas pagriezāmies uz Tirzas pusi, kur “Tirzmaliešu” mājās dzīvoja radinieki. Atceros skatu, kā vācu zaldāti, lēkādami pa kartupeļu vagām, bēga uz meža pusi, jo tuvojās krievu armija. Ar savu tēvu abi stāvējām kūts priekšā, kad ārpusē sprāga granāta. Dieva laime, ka kūts lielie mūri mūs pasargāja no nāves. Tolaik man nebija laika bailēm, jo biju atbildīga par saviem bērniem. Pēc nedēļas vīrs un mans tēvs brauca raudzīt, varbūt jau varam atgriezties mājās, bet to vietā – tikai drupu kaudze. Tikai pēc mēneša atgriezāmies Lejasciemā.
(Vairāk lasiet 8.maija “Dzirkstelē” vai par maksu portālā šeit)
