Sestdien ar pāris latiem un mājupbiļeti kabatā pastaigājos Rīgas centrālās stacijas rajonā, jo līdz autobusa atiešanai bija palikusi viena “cilvēkstunda”, kuru brīvdienā varēju atļauties pavadīt nelietderīgi.
Pa ceļam tunelī kādai sievai, kura žēlastības dāvanas lūdza kopā ar trīs suņiem, atdevu latu. Suņuki bija labi baroti, arī paklausīgi, tātad saimniece – laba. Bet ielas muzikantam pagāju garām. Iegāju autoostā, un tur cits pēc cita mani paspēja uzrunāt trīs ubagi. Jaunai, moderni ģērbtai meitenei, kas lūdza ziedot naudu mājupbiļetei, atteicu, jo šo skuķi jau stundu iepriekš biju manījusi diedelējam arī pilsētas ielās, turklāt viņai veicās labi, jo naudu deva katrs otrais. To šai arī pateicu, bet pēc tam nožēloju. Kādas man tiesības aizrādīt? Atteicos dāvināt savus santīmus arī jaunam puisim, kurš tāpat diedelēja naudu mājupbiļetei. Izskatījās pēc tāda, kam steidzami vajag kārtējo devu. Toties vecai sieviņai velteņos, kura lūdza kapeikas tualetes apmeklējumam, izpalīdzēju.
Autoostas uzgaidāmajā telpā brīdi apsēdos atpūtināt kājas. Arī tur bija ubagi! Baloži, kas diedelēja cienastu. Pabēru maizes drupačas un metu skatienu sev apkārt. Līdzās omulīgiem lauciniekiem te sēdēja arī švītīgi pilsētnieki un saburzīti bezpajumtnieki. Plāni, plānāki un pavisam tukši naudas maki, jo biezie satiksmes autobusos nebrauc! Ak, jā, ubagi un bezpajumtnieki vispār nekur un nekādā variantā vairs nebrauc.
Un man sametās kauns. Neviļus biju šķirojusi diedelniekus, cenšoties ieviest kaut kādu sistēmu savā ziedošanas stratēģijā. Biju mēģinājusi ubagošanas “cilvēkstundām” definēt ētikas normas. Un, to darot, biju nocietinājusi sirdi. Ja tā, vai bija vērts ziedot?
