Helēna Purviņa: Slepkavībā aizdomas turētā aizstāvība ir smags pārdzīvojums advokātam
Zvērinātā advokāte ar sešu gadu advokātes stāžu, rīdziniece Helēna Purviņa (dzimusi Careva) bieži ir Gulbenē, jo šeit uzaugusi, te ir viņas vecāki, te savulaik ieguvusi vidējo izglītību. Viņai ir gan juristes, gan psiholoģes augstākā izglītība. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas jau 23 gadu vecumā viņa lasīja lekcijas augstskolā topošiem juristiem. Pašlaik Helēna turpina studēt doktorantūrā, specializējoties krimināltiesībās. Drīz viņa aizstāvēs savu juridisko zinātņu doktores disertāciju par tēmu “Brīvības atņemšanai alternatīvie sodi un to izpilde Latvijā”.
– Karjerā ir paspēts daudz. Arī privātajā dzīvē?
– Esmu precējusies. Manu vīru sauc Aivis, viņš arī ir jurists, kā arī speciālists nekustamo īpašumu vērtēšanā. Mums ir divi bērni – Rafaelam ir trīs gadi, Martai ir pusotrs gads. Bērnu
gaidīšana un nākšana pasaulē notika saspringtā laikā, jo tostarp es kārtoju eksāmenus advokatūrā, doktorantūrā, kas bija ļoti pamatīgi un smagi. Eksāmenus ir kārtoju vai nu būdama mātes cerībās vai tikko iznākusi no dzemdību nama. Tomēr man izdevās visus eksāmenus nokārtot ar teicamu vai ļoti labu vērtējumu. Man ļoti palīdzēja vīrs, kas rūpējās par mūsu bērniem, gatavoja ēst, kamēr es sēdēju un mēnešiem mācījos. Uzskatu, ka katrs mēs dzīvē saņemam tieši to, ko vēlamies.
– Vai tam ir vajadzīgi kādi priekšnosacījumi?
– Cilvēkam jāzina savs mērķis, jo tālāks tas ir, jo labāk. Ja tici, ka sasniegsi mērķi, tad tas agri vai vēlu notiek. Protams, tālab ir vajadzīgs spert noteiktus soļus, ir vajadzīga aktīva rīcība, tomēr domu spēks ir milzīgs. Nedrīkst šaubīties, jo tā jau ir puse no neveiksmes. Daudzi pieturas teorijai, ka, uzsākot kādu darbu, ir jāparedz iespējamā neizdošanās, jo tad vieglāk būs pārdzīvot to. Es tam nepiekrītu. Gaisa piļu celšana nebūtu jāuzskata kā kaitīgs un nevērīgs laika kavēklis. Mēs uzceļam mūsu gaisa pilis vispirms domās, tad mēs tās izveidojam ar mūsu iedomāšanas spējām; tikai pēc tam mēs liekam pamatus un sākam tās celt patiesībā. Domājiet un runājiet tikai to, ko patiesi vēlētos redzēt piepildāmies. Mēs esam mūsu pašu domu produkts. Nebaidieties sapņot! Ko sirds gaida, to tā iegūst!
– Vai mērķa sasniegšana reizēm nav ar savu rūgtuma daļu?
– Katrs topošais jurists sapņo kļūt par advokātu, jo šķiet, ka šīs profesijas ļaudīm ir rožaina dzīve. Taču šis darbs ir smags. Īpaši, ja ir darīšana ar krimināllietām. Un turklāt sieviete šajā profesijā zināmā mērā jūtas diskriminēta. Vīrietis, sevišķi pieredzējis advokāts, noteikti rada svarīgāku iespaidu nekā kolēģe sieviete, kas turklāt vēl ir arī jauna. Nemitīgi ir sevi jāpierāda.
– Kā var sadzīvot ar profesionālo ikdienu, kurā nepārtraukti jāsaskaras ar negācijām?
– Sākot strādāt advokatūrā, nonākot saskarē ar konkrētu noziedzīgo nodarījumu, manī iekšēji cīnījās divas būtības – cilvēciskā morāle un ētika un profesionālais juristes un advokātes vērtējums. Man jāprot atrast cilvēcīgas iezīmes aizstāvamajā, lai cik smags būtu viņa pastrādātais. Ja esmu šā cilvēka advokāte, man jāattālinās no personiskā vērtējuma tāpat kā to dara ārsts. Ārsts pierod redzēt sāpes, advokāts – negācijas.
– Jāprot mājās, aizverot durvis, atstāt darba problēmas aiz tām?
– Tā vajadzētu būt. Taču advokāta darba laiks nav normēts. Reizēm tās var būt 24 stundas diennaktī. Ir nakts izsaukumi, tiek aizturēti cilvēki, un man jābrauc uz notikumu vietu kā advokātei. Tas nav viegli. Ne jau velti pazīstamais advokāts Andris Grūtups ir izteicies, ka šajā darbā pilnvērtīgi var nostrādāt faktiski tikai 15 gadus. Pēc tam cilvēks jūtas izsūkts. Šajā darbā valda nepārtraukta spriedze. Tās ir negatīvās emocijas no cietušo puses. Tie ir aizstāvamo pārdzīvojumi, esot vēl neziņā par sagaidāmo tiesas spriedumu. Tā ir cīņa par labu aizstāvamajam. Ikdiena ir saistīta ar cietuma, policijas, prokuratūras, tiesas apmeklējumiem. Katru dienu jūties kā uz skatuves, jo no svara ir katrs pateiktais vārds.
– Zinu, ka esat bijusi advokāte Ivaram Grantiņam no Bauskas puses, kas nogalināja savu meitu.
– Slepkavībā aizdomas turētā aizstāvība ir smags pārdzīvojums advokātam, kas arī ir tikai cilvēks. I.Grantiņu es aizstāvēju līdz tiesas procesam. Biju viņam valsts nodrošināta advokāte. Neraugoties uz tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu, ka I.Grantiņš ir pieskaitāms, tomēr viņa izdarīto nevar nosaukt par normāla cilvēka rīcību. Noziegums – tās ir tikai sekas, bet cēloņi, protams, ir meklējami, visticamāk, viņa bērnībā. Par to liecina arī tas, ka savulaik I.Grantiņš jau bija tiesāts par to, ka savai mātei uzbruka ar cirvi. Neparasti ir tas, ka I.Grantiņš ir ticīgs cilvēks, viņš apmeklēja baznīcu, lieliski pārzina Bībeli. Tajā viņam ir pasvītroti teikumi, frāzes, kas, viņaprāt, akceptē nicinošu attieksmi pret sievieti. I.Grantiņš nogalināja ne jau reizi vien, bet tikai sievietes. Tiesā viņš atzina, ka labāk būtu saņemt nāves sodu, jo, ja vien būs iespēja atgriezties brīvībā, nogalināšot visas sievietes pēc kārtas. Viņā ir nicinājums pret sievietēm. Vienlaikus pāri darīšana sievietēm viņā radīja baudu. Šādi noziegumi, kas notiek uz seksuāla pamata, ir signāls, ka bērnībā piedzīvota kāda smaga trauma.
(Vairāk sarunu ar Helēnu Purviņu lasiet 31.oktobra “Dzirkstelē)
