Kā vecāku neaprūpēts, nemīlēts cilvēkbērns, kas nesmaida, arī viņš nemurrā un nespēlējas. Mazs mazītiņš tīģeris – mans kaķēns, kas bija izmests uz ielas un vairākas dienas dzīvojis salā un badā, pēkšņi, nonākot manu māju siltumā un sātībā, nespēj uzreiz noticēt labajām pārmaiņām. Tas ir visbriesmīgākais, ka krīzei valstī ir likteņa varā pamesta bērna acis. Ekonomiskā situācija nestimulē, neatbalsta dzimstību, drīzāk to bremzē. Tomēr cilvēkbērni tāpat kā kaķēni dzima un dzims. Kā viņiem klājas šodien, kā būs rīt?
Nesen iepazinos ar kādu ģimeni, kurā uzaudzināti divi savi un vēl aug divi adoptēti bērni. Kāds šai ģimenei no tā labums? Tikai sirdsprieks. Materiāli viņi neiegūst neko vairāk kā citi vecāki. Tas pats astoņu latu pabalsts par bērnu ik mēnesi. Arī šai ģimenei neklājas viegli. Mamma nesen palikusi bez darba, labi, ka tētim vēl ir darbs. Taču galvu viņi nenokar, dzīvesprieku nezaudē. Lai arī dzīvo trūkumā, bet ar dievpalīgu. Turklāt arī radinieki vienmēr ir gatavi steigties palīgā.
Vēl nesen biju lieciniece kņadai pie kāda lielveikala Gulbenē. Tur piesiets bija pamests mazs kucēns, kas raudāja un izmisis centās norauties. Cilvēki, iedami laukā no veikala, sacēla trauksmi, ārā skatīties, kas notiek, iznāca arī apsargs. Tikmēr kāds jau kucēnu bija paņēmis rokās, lai sasildītu, cits sprieda, ko tālāk darīt, līdz no veikala iznāca divi puiši – sunīša saimnieki. Izrādās, viņi bija tikai mirkli atstājuši suņuku vienu, lai iepirktos veikalā. Paldies Dievam, viss beidzās labi!
Nezinu, kā ir un būs ar ekonomikas sildīšanu, bet dzīvajām būtnēm ne tikai rokas un kājas, arī sirdis ir jātur siltumā. Lai tās – no skaidra prieka! Un lai dvēseles gaišas top! Ir adventes laiks.
