Klāt ir 1.septembris un jaunā mācību gada sākums, kad skolas atkal plaši atvērs durvis un gaidīs sanākam uz pirmo mācību stundu savus skolēnus.
Jau rīt bērni atkal steigs katrs uz savu skolu. Ar gladiolām, kas garākas gandrīz par pašiem, mazliet uztraukušies uz savu pirmo skolu dosies pirmklasnieki. Raibas un krāšņas asteres un dālijas saviem skolotājiem nesīs arī pārējie skolēni. Arī studenti jau dosies savās ikdienas gaitās.
Ik gadu 1.septembrī vērojot skolēnus, kas saposušies dodas uz skolu, kavējos atmiņās arī par savu skolas laiku. Absolvējusi gan pamatskolu, gan vidusskolu, ne mirkli nešaubījos par to, ka ir jādodas studēt uz universitāti. Jau tolaik, neiekļūstot budžeta grupā, studijas izmaksāja diezgan dārgi, tad tagad nav brīnums, ka daudzi jaunieši, kuru vecākiem rocība nav tik liela, tomēr izvēlas neturpināt mācības, bet dodas pelnīt naudu, piemēram, uz ārzemēm. Izglītība mūsu valstī ir kļuvusi milzīgi dārga.
Citās valstīs skolēniem ir viss nodrošināts un vecākiem ne par ko nav jāuztraucas, tuvojoties jaunajam mācību gadam, toties mums, lai sagatavotu bērnu uz skolu, nepieciešami vairāki desmiti latu. Un ja ģimenē ir divi vai trīs skolēni? Nav jau brīnums, ka vecākiem ir jāieķīlā manta, lai palaistu bērnus uz skolu. Skumji! Es tikai ceru, ka kādreiz nepienāks arī laiki, kad vecāki vairs tiešām nevarēs palaist skolā savus bērnus. Varbūt nākamajiem valdības vīriem radīsies gudras domas, kā sakārtot ne tikai izglītības sistēmu, bet arī visas pārējās jomas mūsu valstī.
