Tavu brīnumu! Zeme bez sniega smaržo tik brīnišķīgi. Tiešām nepierasti. Tomēr es tik ātri vēl nespēju atteikties no sniega. Es to meklēju visur un priecājos par katru vēl esošo balto pleķīti parkā. Tomēr jāatzīst, ka grāvji un dīķi bez ledus ir tik aizraujoši. Kā lēcu, tā visa aste ūdenī, tikai ausis un deguns ārā. Tas notika jau 3.aprīlī. Grāvī. Bet 6.aprīlī es to atkārtoju dīķī. Man tūlīt 11.aprīlī būs pieci mēneši un es vēl nespēju aptver to, cik pasaule ir mainīga. Kā ledus var kļūt par ūdeni? Pastāstiet to man????
Man tagad katru reizi pēc pastaigas tiek mazgātas ķepas. Es ielecu vannā un tad man no dušas laiž uz pēdiņām maigi siltu ūdeni. Duša uz pavēderes ir tik relaksējoša…
Starp citu, esmu sākusi apmeklēt skolu. Suņu skolu. Jau piedalījos trīs nodarbībās. Katru svētdienu. Man māca gudras lietas. Kā saprasties ar saimnieku, kā klausīt tā, lai apmierināta būtu gan es, gan cilvēks, pie kura mājās es dzīvoju. Un galvenais skolā es varu draudzēties ar citiem suņiem, varu mācīties no viņiem, varu spēlēties, skriet sunīšus…
Tā kā kopš mazotnes esmu dzīvojusi kopā tikai ar cilvēkiem un kaķi, man nav bijis neviena, kas apmāca sunisma lietās. Tagad skatos un brīnos. Kad citi suņi mani kā jaunāko nobar, es vēl neprotu turēties pretī, neprotu aizstāvēties, kost un likt zobu pret zobu. Es labāk uzreiz padodos. Krītu augšpēdus kā vabole. Gulošajam nekož. Suņi to zina. Vai cilvēki arī to zina? Man liekas, ka ne vienmēr. Reizēm viņi kā bars metas virsū kādam, kas paklupis. Un tad rej… Fui.
Es arī reju. Parasti no bailēm. Kad iepazīstu tuvāk aprieto, izrādās, ka varam būt labi draugi. Riešana ir tāds kā sports. Patiesībā taču dusmoties nav jēgas. Riešana neaizdzen bailes.
