Kamēr mēs cīnāmies par atkritumu konteineru aizslēgšanu un atslēgšanu, kamēr šķendējamies, ka zagšus un pa tumsu tos palīdz piepildīt privātmāju iedzīvotāji vai garāmbraucēji, dusmojamies, ka atkritumu savācēji vai nu vispār…
Piemēram, Zviedrijai, kas ir pirmrindniece atkritumu šķirošanā un pārstrādē Eiropā un pasaulē, sāk trūkt savu atkritumu un cer tos gluži kā derīgos izrakteņus importēt no Baltijas un citām valstīm. Zviedru centību apliecina fakts, ka tikai 4 procenti valstī radīto atkritumu nonāk izgāztuvēs, pārējie 96 visbiežāk nokļūst speciālās dedzinātavās, kur no tiem iegūst siltumu un elektroenerģiju, ko saņem simtiem tūkstošiem ēku.
Latvijā tiek pārstrādāti apmēram 25 procenti atkritumu, pārējie 75 tiek noglabāti poligonos, kuriem nākotnē būtu jākļūst par atkritumu pārstrādes rūpnīcām.
Ja Latvijā ik gadu saražotos 600 līdz 700 tūkstošus tonnu atkritumu nevis noraktu zemē, bet tāpat kā zviedri iemācītos pārstrādāt elektroenerģijā un siltumā, tad periodiski pieaugošie elektroenerģijas un siltuma tarifi mūs varbūt neuztrauktu. Saka, ka labam saimniekam arī atkritumi esot zelta bedre. Kā smejies, vajag tik sākt rakt un likt lietā!
