„Valsti sagaida apjomīga ekoloģiskā katastrofa,” ar šādu apgalvojumu klajā nācis sociālā portāla „Atlas Face” (www.AtlasFace.lv) radošais direktors Norberts Kreilis. Viņš uzskata, ka jau tuvāko gadu laikā mēs sajutīsim postošas sekas tam, ka gadiem ilgi bez pienācīgas uzraudzības ir atstātas daudzas bīstamo atkritumu novietnes.
Reaģējot uz esošo situāciju interneta portāls „Atlas Face” kopā ar kompāniju „Studio Perspective” ir uzsākuši vērienīgu projektu. Tā ietvaros, tiek plānots uzņemt jaunu, dokumentālo filmu, kura pievērstu sabiedrības un mediju uzmanību samilzušajām vides problēmām.
Filmas uzdevums būšot piesaistīt starptautisko investoru uzmanību un iegūt papildus finansējumu bīstamo atkritumu likvidācijai. Šokējošā kinolente atklāšot problēmas apmērus plašām skatītāju auditorijām un mudināšot atbildīgos dienestus drīzāk rīkoties, lai novērstu briestošo ekoloģisko katastrofu.
Brīdī kad ekonomiskā krīze apdraud mūsu valsts labklājību, pastāv arī vēl citi draudi, kuru nodarītais posts var būt nesalīdzināmi lielāks par to, ko sagādās finansiālā lejupslīde, stāsta projekta iniciators. Pavisam netālu no valsts galvaspilsētas, mežos un cilvēku aizmirstos dūksnājos apslēptas guļot nāvējošas, radioaktīvas vielas, kuru ietekme uz dabu un cilvēkiem var izrādīties letāla.
„Pats bēdīgākais ir tas, ka mēmais ienaidnieks nesnauž. Turklāt jau pavisam drīz tas var sasparoties un doties uzbrukumā,” saka Norberts Kreilis. Viņš ir pārliecināts, ka sekas, ko piedzīvosim, ja atbrīvosies radioaktīvās un ķīmiskās vielas, kuras gadiem gulējušas Inčukalna gudrona dīķos, Baldones radona novietnēs un Salaspils bijušajā atomreaktorā ir vienkārši neiedomājamas.
Gruntsūdeņu darbības un zemes virskārtas erozijas rezultātā, bīstamie atkritumi var un izplatīsies kilometriem tālu saindējot milzīgas teritorijas. Īpaši apdraudēta ir Rīga un tās rajons, kuras ģeogrāfiskais izvietojums ir labvēlīgs tam, lai toksiskās vielas pa pazemi ieplūstu pilsētas dzeramā ūdens krātuvēs.
„Tas, vai saindētie gruntsūdeņi sasniegs Rīgas jūras līci ir tikai un vienīgi laika jautājums,” norāda N. Kreilis. Inčukalna apkārtnē izlietais gudrons caur pazemes ūdeņu sistēmu var tikt ieskalots Gaujā. Savukārt upe tos aiznesīšot līdz pat jūrai, pa ceļam saindējot tai piegulošos krastus.
Kreilis ir pārliecināts, ka Latvijai iestājoties ES savienībā, mēs esam kļuvuši par daļu no šīs kopienas. Tāpēc, uzņemoties atbildību par saviem atkritumiem, mēs par tiem uzņemamies atbildību arī kā ES dalībvalsts. Dabā viss ir saistīts, tāpēc šī nav tikai Latvijas problēma vien. Pie Baltijas jūras dzīvo daudzas nācijas un mums šāda veida problēmas būtu jārisina kopīgi, apmainoties ar pieredzi un pieejamajiem resursiem.
Projekta iniciators apgalvo, ka mēs pietiekami ilgu laiku esam lolojuši ilūzijas par to, ka dzīvojam tīrā un ekoloģiski sakārtotā valstī. Fakts, ka esam aizmirsuši savu šausminošo mantojumu, taču nenozīmējot to, ka tas ir pazudis.
„Ja arī turpmāk vēlamies priecāties kā baltais stārķis ēd zaļo vardi, mums ir jārīkojas nekavējoties, piesaistot investīcijas šo briesmu likvidēšanai, ko tad arī plānojam darīt,” stāsta projekta vadītājs.
Viņš neizslēdzot sadarbības iespējas arī ar dažādām Latvijas vides aizsardzības organizācijām. „Strādājot kopā ar „zaļajiem” mēs varētu radīt efektīvu bīstamo atkritumu likvidēšanas plānu,” saka Norberts Kreilis.
