Nesen novēroju kā apmēram desmit gadus veca meitene nolasa ogas kaimiņu dārzā, kamēr viņas māte mierīgi stāv turpat blakus un gana kaķi.
Tas viss notiek pie daudzdzīvokļu mājas. Saprotu, ka varbūt bērnam nav sava dārza, nav ogu, bet ļoti gribas tās nogaršot, jo gatavās, sarkanās avenes kārdina. Taču māte varētu nopirkt meitai ogas tirgū. Bet, ja nevar, tad arī zagt nedrīkst.
Kad māte ieraudzīja mani noraugāmies notiekošajā, abas ar meitu ātri vien sakampa savu kaķi un devās mājās.
Esmu veco laiku cilvēks. Mani mamma mācīja tā: “Neņem neko ne sveša dārza. Tas nekas, ka neviens neredz. Dieviņš visu redz.”
Ar tādu apziņu dzīvoju šobaltdien. Kas notiek ar šo laiku cilvēkiem?
