Taisnība tiem, kas atgādina, ka dzīvojam 21.gadsimtā, kad viss dzīvē notiek salīdzinoši ātrāk. Šķiet, ka pat zemeslode sākusi griezties straujāk. Nupat vēl bija pirmdienas rīts, bet nu jau klāt piektdienas vakars. Dienas, nedēļas un, jāteic, arī gadi cits pēc cita aizzib kā garāmbraucoša vilciena vagoni. Gribi rūpīgāk ielūkoties viena vagona logā, bet to jau nomaina nākamais. Ātrāk domājam, ātrāk tērējam naudu, ātrāk izaug bērni, ātrāk traucamies savās automašīnās. Izrādās, ātrāk pārvietojamies arī ar divriteņiem. Ne vienmēr, ātruma pārņemti, pamanām, kur un kā braucam.
“Ko, vecais, maisies pa kājām! Neredzi, ka es braucu! Velcies malā! Ak, tu man vēl aizrādīsi! Aizveries, citādāk tā atrausies, ka vispār nevarēsi paiet!” šie dižmanīgā velosipēdista vārdi adresēti kungam cienījamā vecumā, kurš nesteidzīgi iet pa gājēju ietves labo pusi. “Nesaprotu, kam tad īsti ir domāta gājēju ietve, ja ne gājējiem? Tas jau vēl nebūtu nekas, ja velosipēdists pabrauktu tuvu garām, nobremzētu pie gājēja papēžiem vai izmantotu zvaniņu, bet tagad i nedomā ko iebilst. Tūlīt lec no braucamrīka nost un ir gatavs vicināt dūri,” kungs neslēpj sašutumu.
Jāteic, ka viņš nav vienīgais cilvēks Gulbenē, kurš “traucē” riteņbraucējiem. Tomēr gājēju ietve nav uzskatāma par velosipēdistu celiņu. Bravūrīgajiem braucējiem ieteicams iepazīties ar Ceļu satiksmes noteikumiem, kur norādīts, ka tad, ja velosipēdists brauc pa gājēju ietvi, viņam jādod priekšroka gājējam. Divritenis ir aprīkots ar zvaniņu, tāpēc to derētu paskandināt, lai izvairītos no konfliktsituācijas. Ko te piebilst? Varbūt tiešām pasaule pieder ātrajiem?
