Lizumnietei Inai Strupausei Dievs vēlējis par baznīcu rūpēties kā par cilvēku
Gan svētība, gan saistības. Tas – par 112 gadus seno Velēnas baznīcu. Lizumnietes Inas Strupauses dzīvē jau daudzus gadus nav nekā svarīgāka par šo dievnamu. “Jārūpējas!” saka viņa. Ina ir ne tikai draudzes vecākā, bet arī baznīcas atslēgu glabātāja. „Aizeju altāra priekšā, izrunājos ar to Kungu. Viņš man palīdz. Man ir jautājuši, kā tas ir būt vienai. Es atbildu, ka neesmu viena,” saka Ina.
Jau 15 gadus viņa dzīvo cieši blakus dievnamam, nu jau vairākus gadus viņas ikdienas rūpes un gaitas ir saistītas tikai ar baznīcu, jo pašas trīs bērni jau sen pieauguši un savā dzīvē, viņi Inai dāvājuši prāvu pulciņu mazbērnu un mazmazbērnu. Un tomēr viņa saka tā: “Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Vai tie ir mani pašas bērni vai mana mīļā baznīca. Mana lielākā meita uz mani saka tā: “Tev jau, Šef, nemaz nevajag ēst, tik dod baznīcu! Mani par Šefu sauc, par mammu nesauc,” smaida Ina.
Ar Dievu to Kungu viņas pazīšanās turpinās no bērnu dienām, savukārt tieši ar Velēnas luterāņu baznīcu Dievs saveda kopā 1958.gadā. „Toreiz šajā dievnamā paslepeni salaulājāmies ar vīru Arvīdu un arī nokristījām dēlu Aivaru,” stāsta Ina, kura ir Velēnas draudzes vecākā jau 20 gadus. Tiesa, pa vidu bija arī viens pārtraukums. Viņa labi atceras pašu pirmo Velēnas baznīcā sastapto mācītāju Paulu Birzuli.
(Vairāk lasiet 23.decembra “Dzirkstelē”)
