“Mēs nekad nedziedam tās dziesmas, kas mums nepatīk,” saka Austra un stāsta par satikšanos ar dzejnieku Viku – komponista Imanta Kalniņa brāli, kurš, nepazīdams notis, spējis sacerēt skaistas melodijas.
“Tāpat ir ar mūsu tautas tautasdziesmām. Cilvēki, kuri savulaik tās sacerēja, droši vien arī nepazina notis, bet dziesmas dzīvo līdz pat šai dienai. Tās kā putniņš atlidojušas cauri gadsimtiem,” saka Austra, kura dzied vairāk nekā 40 gadus.
Apbrīnojama ir viņas izturība, spēja aizvadīt savu domu līdz klausītājiem un “paņemt” tos.
Ģimenē dziedāja visi
Lai gan Austras vecāki bijuši zemnieki, ģimenē vienmēr skanējušas dziesmas. Ļoti muzikāls bijis tēvs, kurš pūtis tauri un vadījis Nīcas, Dunikas un Bārtas aizsargu apvienoto pūtēju orķestri. Viņa mājās regulāri spēlētais akordeons vēlāk kļuvis par Austras pirmo un pēc tam teātrī gandrīz visu mūžu spēlētāko instrumentu. Vectēvs spēlējis cītaru. Dziesminiecei ir divi brāļi un māsa, kura izveidojusi un ilgus gadus vadījusi Priekules mūzikas skolu. Arī abi brāļi ir ļoti muzikāli, lai gan savu darba mūžu nav veltījuši tikai mūzikai.
“Dievs man nav devis operdziedātājas balsi, vienmēr esmu dziedājusi tā, kā pati izjūtu dziesmu, kā pati to iekšēji vēlos,” saka Austra.
Pēc pamatskolas beigšanas viņa iestājusies Liepājas mūzikas vidusskolā. Toreizējais skolas direktors Jānis Dreimanis ieteicis mācīties kordiriģentos, jo ar dziedāšanu vien maizi nopelnīt nevarēs. Paralēli kordiriģentiem Austra mācījusies arī Haralda Birznieka vadītajā tautas instrumentu nodaļā ģitāras spēli.
“Mūzikas vidusskolā mācījos septiņus gadus, starp tiem divus gadus studēju dziedāšanu. Vidusskolā gūtās zināšanas man ir noderējušas visu mūžu,” atzīst A.Pumpure.
Muļķe negribu nomirt
Austrai piemīt apbrīnojama spēja pa brīdim filozofisku aizdomāšanos par dzīves vērtībām sašķaidīt ar joku.
“Es jau muļķe negribu nomirt, tāpēc visu mūžu mācos un to, ko zinu, iemācu arī citiem. Strādājot Liepājas kultūras centrā “Vaduguns” ar jauniešiem, kuri vēlas apgūt ģitāras spēli, vienmēr uzsveru, ka mana gudrība ir tikai mana gudrība, bet tev ir tavējā. Sākumā spēlē tā, kā es to daru, ja neko citu neproti izdomāt, bet tev ir jākļūst drosmīgam, lai tu sāktu runāt pats. Es nemācu ne dziedāt, ne spēlēt, ābece ir jāmācās pašiem,” saka Austra.
“Nevienam nelieku apgūt sarežģītus skaņdarbus. Mācu spēlēt pavadījumus dziesmām, bet, lai to iemācītos, ir jādzied arī pašam. Apbrīnojami, ka jaunieši, kuri pirms tam nekad nav dziedājuši, dzied un viņiem tas izdodas. Mani audzēkņi nenāk no mūzikas koledžām vai akadēmijām. Daudzi atzīstas, ka ļoti gribējuši dziedāt, bet vienmēr bijuši atstumtie, jo ansambļiem un koriem vajadzīgi cilvēki ar labām balsīm. Es dodu viņiem iespēju piedalīties koncertos un uzstāties pašiem. Esmu bezgala gandarīta, ka mani bērni, kā tautā viņus dēvē – “Austras bērni”, turpina dziesminieku tradīcijas. Ir būtiski, lai mūsu tautasdziesmas dziedātu arī vēl pēc tūkstošs un vairāk gadiem. Vai tā būs, to redzēsim,” piebilst Austra.
Viņa var būt gandarīta, jo tie, kas vēlas dziedāt I.Kalniņa dziesmas un apgūt ģitāras spēli, viņu atrod paši. Tas ir gluži tāpat kā ar dziesmām. Tās Austru uzmeklē pašas.
“Nekad neesmu mēģinājusi pati kaut ko uzrakstīt, jo uzskatu, ka citiem tas izdodas labāk,” viņa piebilst.
(Vairāk lasiet 2.oktobra “Dzirkstelē”)
