Gaidu otro mazuli un jūtos nemierīga. Tā kā mums ar vīru nav oficiāli reģistrēta laulība, liekas, ka kuru katru brīdi varu palikt viena ar diviem bērniem. Kamēr mana sievišķība ir pazudusi aiz lielā vēdera, vīrs tā vien šauda acis uz visām pusēm.
To redzu, jo pēc iespējas biežāk cenšos būt vīra tuvumā, pastaigājoties ar pirmo mūsu bērnu, dienā vismaz reizes piecas ieeju pie viņa darbvietā. Vīra kolēģes mani it kā sveicina, it kā ir laipnas, bet tomēr izturas vienaldzīgi. It kā es būtu un tajā pašā laikā nebūtu sava vīra sieva. Es nevienam par varēm sevi neuzspiežu, vienkārši esmu tepat. Un redzu kā mans vīrs labprāt runājas ar vienu otru dāmiņu. Kā viņas smaida pār visu ģīmi, hihina, ar savu dekoltē manam vīram vai degunā iebraucot. Vairums šo dāmiņu ir neprecētas.
Varbūt neiet pie vira uz darbu? Tad vismaz nebūs jāredz! Jūtu kā kļūstu par skābu gurķi. Jūtos nenovērtēta, nemīlēta, atstumta. Ar vīru par to runāt baidos, viņš pārmetīs, ka man jāārstē nervi. Reiz jau tā teica. Varbūt viss mainīsies pēc bērna piedzimšanas? Tad vismaz būšu konkurētspējīga ar citām sievietēm, varēšu cīnīties par sava vīra mīlestību.
